Beidzot Māra pārbraukusi mājās, un pelēki lietainā darbdienas rītā ciemojamies viņas dzīvoklī. Vēderainas krūzes, slaidas vāzes, šķīvji, gleznas, grāmatas, dekoratīvi spilveni un senlaikus tamborēta sedziņa uz galda - ik lieta dzīvoklī liecina, ka tā saimniece ir cilvēks ar mākslinieka acīm, rokām un sirdi.
Ārsti saķer galvu šausmās
Māra Auza ir atraitne. Pirms četriem gadiem pēc smagas slimības mūžībā aizgāja vīrs Jānis, tad «man likās, ka puse no manis ir mirusi, bet bija jādzīvo tālāk». Viņa teic, ka esot cīnītāja. Droši vien no senčiem mantoti gēni spēlējās Māras asinīs, jo viņa visu bērnību un jaunību vēlējusies mācīties Mākslas akadēmijā. Un «vēl tagad eju tai garām kā sapņu pilij». Māra stāsta: «No divpadsmit gadu vecuma man bija kārtīgs dilonis abās plaušās, slimības ārstēšana kavēja mācības, nekādu zāļu nebija, plaušas tika gāzētas, kāda akadēmija?» Divdesmit četru gadu vecumā Māra apprecējās ar savu Jāni. Pēc gada, kad ārsti Tuberkulozes dispanserā Martas ielā uzzināja, ka Māra ir stāvoklī, viņi bija šausmās, bet... «Es tik un tā gribēju bērnu. Kaspars piedzima sveiks un vesels, pēc diviem gadiem pasaulē nāca arī Jānis. Mani izglāba tēva brāļa no Kanādas sūtītās zāles.»
Tagad Kaspars strādā par metālkalēju, Jānis izmācījās par juristu. Mārai ir septiņi mazbērni un viena mazmazmeitiņa.
Ar saknēm ieaug Olainē
«Kad apprecējāmies, nācās dzīvot pie vīramātes lielā šaurībā. Vīrs sāka strādāt zinātniskās ražošanas apvienībā Biolar, un mums piedāvāja trīsistabu dzīvokli ķīmiķu pilsētiņā Olainē. Tolaik te gaiss bija briesmīgs, bet visapkārt mežs un dziedāja lakstīgalas. Tagad te ķīmija beigusies, un lakstīgalas dzied vairāk.»
Dēli vēl bija mazi un vīramāte nebija diez cik priecīga, kad Māra devās pretī savam sapnim. Viņa iestājās VEF Kultūras pils keramikas studijā, bet vēl pēc diviem gadiem arī Poligrāfiķu kultūras nama Tautas universitātē, ieliekot pamatus visai turpmākajai dzīvei. Māras darba gaitas piecpadsmit gadu ritēja Biolar. «Jokaini skan, bet mans ieņemamais amats bija: inžeņer hudožņik (inženieris mākslinieks - krievu val.). Taisīju vāzes, krūzes, šķīvjus, dažādus suvenīrus jubilejas gadījumiem, medaļas sporta spēlēm.» Paralēli viņa vadīja bērnu keramikas pulciņu Velniņi, pasniedza latvju etnogrāfiju Olaines 1. vidusskolā. Turpat pagrabā atradās viņas darbnīca. Vēlāk Māra strādāja arī Olaines Mūzikas un mākslas skolā. Pedagoģes darba rezultāts ir septiņpadsmit profesionāli keramiķi, stiklinieki, mākslas vēsturnieki.
Māra smej - kad dzīvē veries optimista acīm, tad arī sirmā vecumā sirdī dzimst dzeja. Kladē dzejoļi tiek rakstīti smalkā kaligrāfiskā rokrakstā, un katram blakus lapā top ilustrācijas. Jaunie glītrakstīšanu nemācās, viņi drukā uz datora. Mēs ar fotogrāfu sajūsmā raugāmies uz skaistajām vārdu rindām, klausāmies dzeju Māras lasījumā. Viņa ir tik latviska savā būtībā, tik stipra un mērķtiecīga, ka jautājums, vai nebaida gadu straujais ritējums, šķiet lieks. Sirmā dzejdare skaistā mēļā pašas adītā džemperī, zili pelēkajām acīm uzmirdzot, spridzīgi smej: «Ko baidīties, ko pīkstēt un vaidēt? Kamēr spēks kaulos, uz vietas sēdēt nevaru.» Šī gada martā Olainē notika Māras darbu izstāde Atgādinājums par senatni - cilvēki nāca un atzinīgi vērtēja mākslinieces darinātās dekoratīvās flīzes, šamota apļskulptūras un viņas dzeju. Pašlaik tiek kārtoti darbi jaunai izstādei - eļļas pasteļos tapušas Vidzemes krastu ainavas. Mārai nav laika domāt par vecumdienām.
Dzedzieda nav svešvārds
Kad zvanu māksliniecei vēlā vakarā, viņa ilgi nenāk pie telefona. Vai neiztraucēju no miega? Māra skaidro: «Adu mazdēlam jaciņu, bija jātiek laukā no dzijas kamoliem.» Tāda viņa ir. Vienmēr nodarbināta, citādi dzīvot neprot. Vasarā šamotā izveidotas latvju dievību Laimas, Pērkona un Māras figurālie portreti.
Tēvzemes tēma, mūsu tautas atbrīvošanās cīņas, zināšanas par latvju dzīvziņu ir viņas sirdslieta, un Māra gatava mācīt, rādīt un stāstīt. Tautas mākslas izstādes ar viņas piedalīšanos jau skaitāmas pāri simtam, bet gadu ritumā Tautas daiļamata meistarei ir arvien vairāk, ko pasacīt cilvēkiem. Ko nevar izteikt mākslas darbos, to viņa izdzied folkloras ansamblī Dzedzieda. Māra skaidro šā vārda nozīmi - dzedzieda tautas dziesmās minēta kā purvaina atmataina vieta: «Olaini ieskauj purvi, tātad dzedzieda.»
Māra apkārtlūkojusi arī pasauli. Padomju gados Krimā, Pjatigorskā un Gruzijā ar Biolar atbalstu viņa sanatorijās ārstēja sabeigtās locītavas. Bija Ļeņingradā un Maskavā, vēlākos gados savām acīm skatīja Parīzi, Prāgu, šovasar aizceļojusi ar kori uz Austriju. «Visu ziemu krāju naudu, dēli piemeta savu artavu un Olaines dome atbalstīja.»
Māra sapņo apceļot Norvēģiju, jo «esmu izlasījusi visu skandināvu literatūru, tā puse man tuva». Viņa stāsta, ka dome ļoti kopj pilsētu, šeit joprojām rit interesanta kultūras dzīve, bet uz operu var aizbraukt pusstundas laikā. Dzimusi un izaugusi Grīziņkalna apkaimē, Māra vairs ne par kādu naudu neatgrieztos Rīgā. Olainē ir viņas mājas.