Formālie vecvecāki - vecmāmiņām un vectēviem piemīt strikti formulēti priekšstati par viņu pašu un mazbērnu sociālajām lomām, un vecvecāki gaida jaunās paaudzes atbilstību šiem priekšstatiem.
Vecāku lomas veicēji - vecvecāki mazbērniem ir tēva vai mātes, vai arī pat abu vecāku vietā. Iemesls tam var būt gan liktenīgi dzīves apstākļi, gan apzināti izveidota situācija ģimenē.
Dzimtas gudrības un vieduma avots - vecvecāki mazbērniem stāsta par ģimenes izcelsmi, kultūras mantojumu, ieinteresē par dažādiem hobijiem un māca amatu prasmes.
Optimisma, jautrības un moža gara nodrošinātāji - dzīves pieredzes bagāti, atraktīvi cilvēki, kas iesaista mazbērnus aktīvās atpūtas pasākumos, ceļojumos, dažādās sacensībās un spēlēs.
Distancētie vecvecāki - viņi par mazbērniem rūpējas reti, jo to nevēlas, bet paši slimības gadījumā gaida palīdzību no viņiem. Šāda tipa vecvecāki bieži piedzīvo vientuļas vecumdienas, jo gaida no citiem to, ko paši nevēlas sniegt.
Mūsdienām raksturīgi, ka daudzi cilvēki par vecvecākiem kļūst 47-51 gadu vecumā, bet tieši šajā pirmspensijas periodā gūst ievērojamus profesionālos panākumus un sasniedz augstu sociālo statusu. Mazbērnu aprūpē visbiežāk iesaistās 60-65 gadu vecumu sasniegušie, jo tad parasti dodas pensijā un karjeras veidošana vairs laiku un uzmanību neprasa. Pētījumi liecina, ka vecvecāki vairāk iesaistās savu meitu, nevis dēlu bērnu aprūpē. Mazbērnu dzīvē biežāk nozīmīga loma ir vecmāmiņai, nevis vectēvam. Daudzām vecmāmiņām piemīt augstas personiskās, sociālās gaidas un priekšstati par viņu lomām ģimenē, vecmāmiņas par mazbērniem rūpējas atbildīgi, cenšas, lai mazbērni justos laimīgi. Daudzas vecmāmiņas, netaupot ne laiku, ne spēku, kopā ar mazbērniem apmeklē kultūras pasākumus, spēlē spēles, palīdz mācībās. Svarīgi ir, lai rūpes par mazbērniem un ieinteresētība par viņu emocionālo labsajūtu būtu patiesa. Ļoti svarīga ir neviltota sirsnība, ja vecmāmiņa tikai uzrauga mazbērnu uzvedības morālos aspektus, tad viņas attieksmi pret mazbērniem raksturo iejūtības nepietiekamība. Ja mazbērni pie vecmāmiņas, kas dzīvo laukos, uzturas pa vasaru un vecmāmiņa uztver viņus tikai kā palīgus saimniecības darbos, tad jāatzīst, ka vecmāmiņai patiesībā nav kvalitatīvas saskarsmes ar mazbērniem. Ja reiz vēlīnā brieduma gados ir lemts būt par vecvecākiem, tad, veidojot sapratnes, savstarpējas cieņas un mīlestības pilnas attiecības ar mazbērniem, iespējams mūža nogalē gūt daudz prieka.
Plašāku izklāstu par senioru dzīves gudrību iespējams atrast Pacientu ombuda izdotajā Seniora veselības ceļvedī