Nu es sadalītu divās daļās manu atbildi. Ilgtermiņā un tūlīt, kas ir tepat aiz stūra.
Tad sākam ar ilgtermiņa...
Nu tas jau visiem ir zināms, ka šis gadsimts tiek dēvēts par Āzijas gadsimtu. Ķīna ir izaugusi turpat vai par lielvaru, Indija strauji aug, arī citas Āzijas valstis. Japāna turpat paliek par ekonomisko lielvaru. Tas ir tas, kas maina to ģeopolitisko pasaules profilu. Bet, kas paliek pastāvīgs, - ASV tik un tā saglabā savas vadošās pozīcijas. Tā tendence tagad ir, ka ASV velkas ārā no Tuvajiem Austrumiem un atgriežas Āzijā. Tas cilvēkiem pagājis garām te Latvijā. ASV vācas ārā no Irākas, nupat tas notika, noslēdzās astoņu gadu karš, kā būs tālāk, nav zināms. Arī Afganistānas karš iet uz beigām. Bet ASV atgriežas Āzijā tādā ziņā, ka tā bija atstājusi Āziju uz kādu laiku, jo bija jāpievēršas Tuvajiem Austrumiem, bet tagad, pirms kāda mēneša, Obama bija Austrālijā un nodibināja amerikāņu jūras kājnieku bāzi Darvinā Austrālijas ziemeļos. Tā kā viņi atgriežas Āzijā. Un tā ir sava veida reakcija uz to, ka Ķīna nopietni sāk pieteikt savu klātbūtni.
Vai tās nav arī sekas tam, ka ASV ir milzīgi parādi Ķīnai? Parādu atdošanas vietā - karabāzes?
Nu nezinu, savstarpējās ekonomiskās attiecības starp ASV un Ķīnu tā pieaugušas, ka ne vienam, ne otram nav nekādas intereses radīt kādu nestabilitāti. Varbūt tagad varu piesaukt divus konkrētus gadījumus. Bijušas ļoti lielas domstarpības par jūras robežu starp Japānu un Ķīnu, kur notika dažas nesmukas lietas, un arī Dienvidjūrā starp Vjetnamu un Ķīnu. Un rezultātā ir tas, ka Ķīnas kaimiņi tā riktīgi nobijušies un atcerējušies Tēvoci Semu. Un lūdz Tēvocim Semam atgriezties.
Bet nevajag arī aizmirst to, ka ir milzīgs pagrieziens noticis Indijas un ASV attiecībās. Atceraties PSRS laikā - Indija bija lielākais PSRS draugs. Viņi pat karoja Afganistānā pret mums, mudžahidiniem. Tagad ir pavisam otrādi. Es varu pateikt, ka tādas kopējas kara flotes apmācības, kādas ir notikušas starp ASV un Indiju, nav, piemēram, pat Eiropā piedzīvotas ar NATO. Tā kā, redziet, tas apstiprina to, ka ilgtermiņā svarīgākais ģeopolitiskais centrs būs Āzija.
Bet vai ASV tā varēs aiziet no Tuvajiem Austrumiem, vai Irāna tūlīt nebūs darba kārtībā?
Tas ir tuvākajā termiņā, tas tepat aiz stūra. Man liekas, ka Irāna ir izdarījusi lielu stratēģisku kļūdu, ka tai par katru cenu vajag tos atomieročus. Jaunums Tuvajos Austrumos ir tas, ka izaugušas divas reģionālās lielvaras. Tā ir Turcija - vēsture atkārtojas, atkal Osmaņu impērija, viņi neies Eiropas Savienībā, bet dominēs savā reģionā.
Vai viņi necenšas plūkt Arābu pavasara augļus?
Jā, viņi noteikti to veicina. Bet otrā reģionālā vara ir Irāna. Viņi varēja sekot Turcijai, kurai nevajag atomieročus, kaut arī noteikti to varētu realizēt. Bet Irāna izdara šo stratēģisko kļūdu, un tas novedīs pie konfrontācijas. Īstenībā tā jau notiek. Nupat draudēja apturēt naftas piegādes, lielas kara mācības Persijas līcī. Un tur nu gan, protams, amerikāņu kara flote paliek. Bahreinā ir milzīga amerikāņu kara flotes klātbūtne.
Vai amerikāņi aiziet kā uzvarētāji no Irākas un Afganistānas?
Nu jā, tagad ir jāpiemin Arābu pavasaris. Bušs ar Sadama gāšanu gribēja ievadīt jaunu ēru, demokratizāciju visos Tuvajos Austrumos. Nekas tur nesanāca. Īstais demokratizācijas process sākās Tunisijā ar to nabaga augļu pārdevēju, kurš pašsadedzinājās.
Un tas nu tagad ir noticis, un tas arī ir milzīgs jauns faktors. Kā vēl viss tas beigsies, mēs nezinām. Bet ko mēs jau zinām, ka šis mūžīgi neatrisinātais jautājums par Palestīnas valsts izveidi un Izraēlu - tas tā vairs nevarēs palikt. To vairs nevarēs iesaldēt. Tiem iepriekšējiem arābu diktatoriem šī neatrisinātība bija kaut kādā ziņā neizdevīga. Tagad, kā redzat, piemēram, Ēģiptē ir demonstrācijas, tauta uz to lietu skatās citādi.
Tātad šis Arābu pavasaris palīdzēs Palestīnas jautājuma atrisināšanai?
Noteikti. To pat amerikāņi tagad ir skaidri pateikuši Izraēlai - jūs ar militārajiem līdzekļiem vairs sevi nevarēsiet aizstāvēt. Jāsāk domāt citādi. Bet, protams, Izraēlas problēma ir tā, ka tās sabiedrība arī ir sašķelta. Tur trakas lietas notiek tajos konfliktos starp ultraortodoksālajiem un laicīgajiem. Tomēr jācer uz to, ka ASV vēl ir pietiekami liela ietekme, ka demokrātiskie spēki Izraēlā ir pietiekami stipri un tie saprot, ka iestājusies jauna situācija. Amerikāņi vairs uz trešo karu tur neies. Viņi sevi, godīgi sakot, ir nokausējuši.
Ja tomēr paskatāmies globāli. Vai pasaule pagājušā gada laikā kļuvusi drošāka vai nedrošāka?
Nedrošāka? Nu ja mēs uzskatām diktatoru gāšanu Austrumos par nedrošības avotu. Tad jau pasaule kļuva arī daudz nedrošāka, kad sabruka PSRS. Pirms tam it kā bija stabilitāte, bet par kādu cenu?
Zināma nedrošība ir cena, ko maksājam par politiskām pārmaiņām?
Jā, tā tas notiek. Piemēram, pagājušā gadsimta sākumā neviens neparedzēja, ka ASV kļūs par pasaules lielvaru. Bet pēc Pirmā pasaules kara tas notika. Tad arī zināmā veidā sākās juku laiks.
Tagad varam nedaudz pievērsties Krievijai. Kādas jūsu prognozes - vai šie twitter nemieri pēc Valsts domes vēlēšanām ir kaut kas nopietns, vai arī tie noplaks un viss turpināsies pa vecam?
Es varu skatīties no analītiķa viedokļa. Atgriezties pie tā, ko sauc par Āzijas gadsimtu. Viena lieta ir skaidra. Tas, ko tagad Putins un Medvedevs mēģina izveidot, - Eirāzijas savienību. Tā lielā mērā ir atbilde uz Ķīnas pieaugošo ietekmi. Vai tas izdosies, es nezinu. Ja runā par iekšpolitiskiem procesiem Krievijā - vai viss atgriezīsies iepriekšējās sliedēs? Ziniet, šodien tas vairs neiet cauri. To jau pierādīja Arābu pavasaris. Ja tauta tiek čakarēta un, godīgi sakot, izsmieta - šitā Medvedeva un Putina rokāde, tā bija pārāk ciniska, pat aizvainojoša. Jāatsaucas uz Žirinovski, kad viņš tajā protesta mītiņā teica - mūs nevajag par muļķiem uzskatīt. Viņi uzskatīja krievu tautu par muļķiem. Domāju, ka tāds drausmīgs cinisms šodien vairs neiet cauri.
Bet kāds iespējamais attīstības scenārijs - vai Putins labosies, vai parādīsies nopietna alternatīva?
Nezinu, man liekas, ka nonāks pie tā paša, pie kā savulaik nonāca Gorbačovs, kad vajadzēja taisīt visas tās pārmaiņas, to perestroiku. Jo vecā sistēma vairs nebija dzīvotspējīga.
Pārmaiņas «no augšas»?
Jā, kaut kas līdzīgs droši vien būs. Var jau protams daudz ko lāpīties no naftas un gāzes… Bet cik ilgi? Starp citu, Lībija ir sākusi tagad eksportēt gāzi un naftu lielos apmēros. Ja nu tās naftas cenas krītas, tad Krievija ir pagalam. Un tad sākas nemieri.
Un tas nedaudz baida. Mēs runājam par it kā demokrātisko spēku prasībām pēc pārmaiņām Krievijā, bet mītiņos redzam Žirinovski un arī nacionālboļševiku karogus.
Tas ir tas vecais stāsts, ka viņi nevar izveidot stipru, civilu opozīciju, kā mēs Latvijā varējām izdarīt atmodas laikā. Bet tur ir arī tādi cilvēki kā, piemēram, Kasjanovs, tas nu ir prātīgs cilvēks. Jautājums ir, lai, ievērojot lielo Krievijas sabiedrības sadrumstalotību, tie demokrātiskie spēki varētu savākties kopā. Bet varbūt apstākļi to spiedīs darīt, un tad kaut kādā veidā piekāpsies arī Putins.
Tagad par Eiropu, arī sāpjubērnu. Kā jūs redzat Eiropas Savienības perspektīvas?
Es varu atstāstīt vienu patiesu gadījumu. Tā nav anekdote. Es pirms kādiem sešiem gadiem biju Vašingtonā. Eiropas institūta direktori tikās ar Amerikas kolēģiem. Amerikāņi stāstīja par savu redzējumu par pasauli. Un mēs dabūjām tādu kārtīgu šoku. Amerikāņi mums pateica - tas pirms sešiem gadiem - Ķīna būs pirmā, Indija būs otrā... Mēs ar vaļā mutēm klausāmies - kas būs trešā. Nu, mums saka, mēs, amerikāņi, būsim trešie. Tad mēs tā kautrīgi paceļam roku - un kur tad būs Eiropa? Un mums atbild - nu mēs īsti to nezinām, tas būs atkarīgs no jums. Ja jūs varat savākties kopā, tad jūs varat būt ceturtie. Bet, ja ne, tad varbūt Brazīlija būs ceturtā. Starp citu, nupat Brazīlija aizgāja garām Anglijai. Lūk, tā! Tā ka tagad ir tas pārbaudījums Eiropai, vai tā var savākties. Eiro krīze tagad to ir saasinājusi. Nu ir tas jautājums - būt vai nebūt.
Eiro pārāk ātri un pārāk vieglprātīgi ieviesa. Nu zināms, ka Grieķiju jau nu tur nevarēja laist iekšā. Bet tad tikai, gandrīz kā mums treknajos gados, - viss ir labi, davai, tik uz priekšu.
Ko Eiropai nozīmē - savākties?
Nu varam runāt tagad par Vāciju, kura ir visspēcīgākā valsts Eiropas Savienībā un uz kuru mēs visi paļaujamies, ka tā izvilks. Vācijai ir tādi ekonomiskie apgriezieni ar Ķīnu - gandrīz puse no visas Eiropas tirdzniecības ar Ķīnu pieder Vācijai. Bet tomēr laimīgā kārtā vācieši ir sapratuši, ka tas eiro viņiem ir vajadzīgs un izdevīgs. Tirdzniecībai Eiropas iekšējā tirgū. Un, paldies dievam, visi Vācijas politiskie spēki to atbalsta, un tas nozīmē, ka šī lielā vara, Vācija, darīs visu, lai glābtu eiro. Bet tas nozīmē - Vācijai ir savi noteikumi. Galvenais - jums pašiem jātaupa, mēs neiesim jūs mūžīgi glābt. Un tas ir arī zemteksts Grieķijai, ka to var palūgt pamest eirozonu. Jautājums, vai Eiropā varam ieviest tādu fiskālās disciplīnas likumu.
Nu principā tajā jaunajā līguma projektā ir paredzēts, ka valstis nostiprina savu fiskālo disciplīnu konstitucionālajā līmenī.
Jā, bet, es domāju, ir arī cits ceļš. Daudzām valstīm tas būs grūti. Drīzāk jāpieņem speciāls likums, kas var būt tikpat stiprs.
Vai Eiropas vienīgā problēma ir fiskālā disciplīna? Piemēram, briti norāda, ka tikpat nopietni jādomā par ekonomisko izaugsmi.
Taisnība. Bet vācieši jau arī to labi saprot, to visi saprot. Tas atslēgasvārds ir konkurētspēja. Piemēram, kad divus gadus atpakaļ Francijā bija tās milzīgās demonstrācijas pret pensijas vecuma paaugstināšanu, bija viens ķīniešu komentētājs Pekinā, es to nekad neaizmirsīšu, viņš nopūtās un teica - hm, ļoti interesanti, bet Francijai vajadzētu atcerēties, ka šis ir XXI gadsimts, nevis iepriekšējais. Kāds tur zemteksts bija - ka ķīnieši strādā. Bet franči vēl nav sapratuši, ka tā leiputrija, kas bija sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, vairs nevar turpināties. Un ražošana arī sāk pamazām atgriezties Eiropā. Starp citu, arī Ķīnā darbaspēks paliek dārgāks.
Tad rezumējot - mēs, eiropieši, to ceturto vietu noturēsim, varbūt pat pakāpsimies augstāk?
Nu jā, bet te ir tā nelaime, ka mēs esam 27, un nevar būt tā, ka katra valsts velk uz savu pusi. Tāpat kā mums Latvijā, kad katra ministrija velk deķīti uz sevi. Tāpēc vajag ne tikai to fiskālo disciplīnu, bet, godīgi jāsaka, zināmu federāciju. Tas gan dažiem tāds briesmīgs bubulis, un es jūtu to arī mūsu Saeimā. Bet ir taču dažādas federācijas gradācijas. Tā ir tā būtība - vai Eiropas Savienība var savākties, saskatīt to lielo stratēģiju, ka, tikai turoties kopā, mēs varam konkurēt šinī mainīgajā pasaulē. Ja mēs uzstādīsim tikai tīri nacionālas intereses…
Labi, par Eiropu runājot, latvieši sapratīs šīs kopējās pārnacionālās intereses, federalizācijas nepieciešamību?
Es domāju, ka ir ļoti pareizi runāt par to ideju, par ko tagad bieži runā, - par kodola Eiropu. Valstis, kas spēj piemēroties šim gadsimtam, un valstis, kas nespēj. Tā ir runa par divu ātrumu Eiropu.
Tas ir neizbēgami - divu ātrumu Eiropa?
Tas ir neizbēgami, ja tās pārējās valstis arī nesavāksies. Ja mēs nesavāksimies. Piemēram, tepat, Somija un Igaunija saprata, ka, dzīvojot blakus Krievijai, jātiecas ir uz centru, uz Briseli. Jābūt lielā un spēcīgā kodolā, kas prot un var, kur ir tā bagātība.Tas pats arī mums jādara. Jo pret Eiropu Krievija neko nedarīs, tas ir skaidrs. Iedomāties, ka Krievija ko darītu pret Vāciju, apturētu gāzi - aizmirstiet!
Tātad XXI gadsimta prasība Eiropai - zināma federalizācija?
Nu īstenībā, kas tas ir jauns - tā ir Svētā Romas impērija. Ja mēs savulaik nebūtu iekļāvušies Svētās Romas impērijā un tā robeža nebūtu novilkta, kur tā bija XIII un XIV gadsimtā... un tā robeža ir uz mata tur, kur tā ir šobrīd, - lielāko daļu vēstures mēs esam dzīvojuši Rietumos, savā nosacītajā Svētās Romas impērijā. Kas šobrīd ir Eiropas Savienība. Un mums tur nemaz Livonijas laikos tik slikti negāja. Tas, ka mēs bijām kaut kādi vergi, - viss ir muļķības. Ieročus atņēma zemniekiem tikai 1510. gadā. Un tie līgumi, kas tika slēgti starp zemgaļiem, kuršiem un ar pāvestu, tie bija ļoti labvēlīgi, labvēlīgāki nekā šodien. Palika sliktāk tikai, kad Baltijas vācieši gāja pret zviedriem un tādēļ apvienojās ar krievu caru. Bet pirmie trīssimt gadi bija baltiešiem leiputrija. Tāda tā mūsu ģeopolitika - piederība Rietumiem, un citas alternatīvas mums nav.