Lai noskaidrotu, kuras ir prioritātes, jāuzdod jautājums, kur mēs varam sasniegt vislabākos rezultātus un kuri ir vislielākie izaicinājumi. Skatoties uz Latvijas tautu nākotnē, nevis īstermiņā, jārunā par bērniem, par bērnu un jauniešu veselību, jo tur ieguldīt ir visjēgpilnāk. Latvija būs draudzīgākā valsts bērniem - tas ir Nacionālās apvienības fundamentāls nosacījums, kas mani uzrunāja. Tas nozīmē, ka visās nozarēs bērniem jābūt prioritātei. Domājot par jebko, mums vienmēr jāpatur prātā bērni. Otrkārt, tajā brīdī, kad cilvēks kļūst slims, viņam ir milzīgi tiešmaksājumi un līdzmaksājumi. Tas jāmaina. Sistēma, kas eksistē Latvijas veselības nozarē, nav solidāra. To var mainīt, un to vajag mainīt.
Treškārt, jārunā par sabiedrības veselību. Pozitīvi signāli jau ir, bet, lai sabiedrības veselība turpinātu uzlaboties, jāveicina veselības izglītotība, jāpastiprina profilakse un jāattīsta veselīgu pašvaldību tīkls, balstot šos veselības pakalpojumus primārajā veselības aprūpes līmenī un aprūpē, kas ir māsu darbs. Tomēr pats būtiskākais ir saprast, ka veselība un labklājība ir cieši saistītas. Nedrīkstētu nākotnē notikt tā, ka veselības dēļ cilvēks spiests zaudēt savu labklājību. Patiesībā šis nozares ir pilnībā jāsaāķē. Tas ir arī politiskais uzdevums - mazināt nevienlīdzību ne tikai veselības aprūpes pieejamībā, bet arī veselības iespējās. Katram ir tiesības būt veselam. Veselībai jābūt visu nozaru epicentrā.
Kā palielināt medicīnisko pakalpojumu pieejamību primārajā veselības aprūpē?
Primārajā veselības aprūpē ir vesela virkne ierobežojumu. Ja paskatās uz Latvijas karti, vislielākās problēmas ir Latgalē, kā arī Saldus apkārtnē. Tur ģimenes ārstu skaits nav pietiekams. Kopumā primārā veselības aprūpe strādā labi, bet tā dažādi jāatbalsta, piemēram, veidojot veselīgo pašvaldību tīklu, kas atbalstītu ģimenes ārstus. Mums būtu jārunā ne tikai par ģimenes ārstiem, bet arī par transportu - kā pie viņiem nokļūt. Tomēr pieejamība jāuzlabo ne tik daudz primārajā veselības aprūpē, kā tā jāuzlabo sekundārajā veselības aprūpē, kur pašlaik speciālistu pieejamība ir traucēta vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tie ir finansiāli iemesli, otrkārt, ģeogrāfiski, treškārt - tādi rodas laika ierobežojumu dēļ. Šur tur varētu iztikt ar saprātīgām izmaiņām organizācijā. Piemēram, vai vienmēr mātei jākavē darbs, lai ar bērnu nokļūtu pie ārsta? Varbūt ārstu pieņemšanas varētu vairāk veidot pēcpusdienās pēc darbalaika. Pie mums pārsvarā visi ārsti strādā no plkst. 8.00 līdz 16.00, bet kāpēc nevarētu sākt strādāt no plkst. 16.00 līdz 22.00, kad pacientu plūsma ir vislielākā? Ir vairāki organizatoriski pasākumi, ar kuriem iespējams sasniegt pozitīvas pārmaiņas dažādu pieejamības problēmu risināšanā.
Vai, lai atvieglotu noslogotos ģimenes ārstus, nebūtu jāpalielina tiešās pieejamības speciālistu loks, piemēram, atļaujot pacientiem tiešo pieeju internistiem?
Neesmu līdz šim analizējis šo aspektu, bet domāju, ka ģimenes ārsts tomēr pēc savas definīcijas ir vārtu vērējs uz veselības aprūpes sistēmu. Ja mēs ļaujam vērt vārtus pilnīgi visiem, tā vairs nav sapratīgi organizēta sistēma.
Kā nodrošināt valsts apmaksāto pakalpojumu klāstu, lai uz tiem neveidotos rindas?
Pakalpojumu klāsta tiesiskais regulējums joprojām nav visai veiksmīgs. Esmu pārliecināts, ka ir iespējams noregulēt šīs pakalpojumu definīcijas konkrētāk. Ja salīdzina, kādas šīs definīcijas bija pirms desmit gadiem, situācija ir uzlabojusies, bet nekas nav tik labs, lai nevarētu to uzlabot vēl. Tas, kas pašlaik rada problēmas, ir pārāk detalizētās definīcijas.
Vai Latvijas medicīnā ir vieta apdrošināšanai?
Protams, redzu vietu dažādiem apdrošināšanas modeļiem, tomēr viens precīzs veselības aprūpes finansēšanas modelis no tā sauktajiem klasiskajiem modeļiem nevienā valstī vairs nepastāv. Tomēr eksistē racionāli principi, kāpēc vairākums pasaules valstu, tostarp arī Vācija, kur ir obligātās sociālās veselības apdrošināšanas modelis, virzās uz nodokļos balstītu modeli. Es nedomāju, ka Latvijai vajadzētu iet pretējā virzienā.
Kā risināt situāciju - slimnīcas regulāri gada sākumā iztērē visam gadam piešķirto finansējuma apjomu, un tāpēc pacientiem ir apgrūtināti saņemt plānveida palīdzību gada otrajā pusē.
Dažos iepriekšējos periodos tāda situācija, ka gada pēdējos mēnešos parādās papildu prasība pēc finansējuma, tika radīta vairāk vai mazāk mākslīgi. Nauda tika iztērēta deviņos mēnešos, un tad trīs mēnešus varēja pieprasīt valdībai papildu līdzekļus. Manuprāt, šāda rīcība no menedžmenta viedokļa ir negodīga. Ja skaidri zināja 12 mēnešu plānu, acīmredzot naudu varēja un vajadzēja plānot.
Kā panākt lielāku iedzīvotāju līdzatbildību par savu veselību? Piemēram, valsts apmaksātās vēža skrīninga programmas jau četrus gadus pēc kārtas nesasniedz 50% no mērķa auditorijas.
Ir ļoti daudz pozitīvu signālu, ka cilvēki sāk aizvien vairāk rūpēties par savu veselību. Tomēr, lai cilvēks iemācītos pēc būtības vienkāršās lietas - sportot, nepārēsties, nesmēķēt, nepārdzerties, nebūt atkarīgam -, jārunā par veselības izglītotību. To var iemācīt, mācot dzīvesziņu mūsu bērniem. Pašlaik cilvēku prātos ir iekodētas bailes, ka ārsts pateiks - «esmu slims ar kādu hronisku slimību». Tāpēc cilvēki nereti izvēlas labāk pie ārsta neiet vispār.
Kā vērtējat iespēju palielināt darba devēju līdzatbildību slimību profilaksē, paplašinot sanitāro grāmatiņu pielietojumu?
Man šķiet - visi gaida, ka mēs tomēr neieviesīsim vēl lielāku birokrātiju. Tāpēc šādas papildu prasības es negribu atbalstīt. Jo vairāk darba devēji sapratīs, ka viņiem ir izdevīgi, lai viņu darbinieki neslimotu, jo vairāk šis profilakses darbs attīstīsies.
2015. gads nominēts par Pretvēža gadu. Aprēķini liecina - lai sasniegtu Igaunijas un Lietuvas onkoloģisko pacientu aprūpes līmeni, veselības aprūpē nepieciešams ieguldīt papildus vismaz 8-10 miljonu eiro.
Skaidrs, ka, dzīves ilgumam palielinoties, saslimstība ar ļaundabīgajiem audzējiem tikai palielināsies. Līdz ar to vēzis un citi ļaundabīgie audzēji ir nopietna sabiedrības veselības problēma, taču cerēt uz to, ka, sistēmā ieliekot 10 miljonu eiro, pēkšņi visas problēmas atrisināsies, ir naivi. Šeit drīzāk ir savlaicīgas diagnostikas un cilvēku pārliecināšanas jautājums. Viena daļa cilvēku pie ārsta neiet kaut vai tā paša jau minētā muļķīgā iemesla dēļ, ka viņiem ir bail - ārsts konstatēs vēzi. Tā veidojas ļoti ielaistas vēža formas. Šo situāciju var uzlabot ar veselības izglītotību, dažādām kampaņām.
Kā turpmāk samazināt māšu un bērnu mirstību Latvijā?
Zīdaiņu mirstība cieši korelē ar tautas labklājību. Lai mazinātu zīdaiņu mirstību, īpaši zīdaiņu pēkšņās nāves sindromu, kas pārsvarā gadījumu saistīts ar sliktiem sociālajiem apstākļiem, jāuzņemas atbildība par savu bērnu, piemēram, nesmēķēt blakus bērnam un citas vienkāršas lietas. Ja mēs kļūsim par bērniem draudzīgu valsti, samazināsies arī zīdaiņu mirstība.
Kāds ir jūsu viedoklis par Latvijas zinātnisko un komerciālo potenciālu pasaules līmeņa inovāciju radīšanā medicīnas jomā?
Latvija ir maza valsts, bet tik un tā mūsu ārsti un zinātnieki ir konkurētspējīgi. Ir ļoti daudz labu, interesantu ideju, tomēr, iespējams, ne vienmēr tām izdodas atrast pietiekamu Latvijas valsts finansējumu vai atbilstošus grantus, lai varētu nodrošināt šo ideju materializēšanos un pārnesi uz veselības aprūpes nozari. Risinājums ir tāds, ka mums jāstrādā kopā ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, jo ir ļoti daudz iespēju, tās racionāli jāizmanto.