Kritiskās piezīmes par politiku, lēmumiem Latvijā parasti saistītas ar konkrētām amatpersonām vai partijām. Tomēr ir dažas tendences, kas ir nemainīgi vispārīgas valsts pārvaldes filozofijā (ja drīkst šādu apzīmējumu vispār lietot). Lūk, dažas, subjektīvi izvēlētas.
Pārvaldei gluži labi padodas jaunu koncepciju, plānu rakstīšana. Šādiem dokumentiem ir jābūt, bet to vērtība mazinās, ja nav sabiedrībai zināma un saprotama mehānisma, kas atklāj, kādēļ nav izdarīts tas vai cits uzdevums jau iepriekšējā plānā vai koncepcijā. Ja seko līdzi dokumentu kustībai, nevar nepamanīt, ka daudzus pavada apzīmējumi «atlikts», «atsaukts», «termiņš pagarināts līdz...» utt. Labi, nebūsim populisti un nepaģērēsim uzreiz konkrētu ierēdņu finansiālu sodīšanu vai amatpersonas demisiju. Tomēr ne vienmēr klupšanas akmens ir naudas trūkums vai cilvēku resursu trūkums atbildīgajās iestādēs - nereti iemesls ir iestāžu un politiķu savstarpēja greizsirdība, cīņa par ietekmi, vienkārši izpratnes trūkums, un šādiem cēloņiem attaisnojumu atrast grūtāk. Un ir nepieciešams publiski nodefinēt, kādēļ uzstādītais mērķis x nav sasniegts, kavējas, izrādās nesasniedzams vispār, jo ir nepareizi uzstādīts, u. c. Pretējā gadījumā mēs varam tapināt vienu labi skanošu papīru kaudzīti pēc otras, un neviens nav vainīgs (kaut publiskas nosaukšanas līmenī), ka tā arī paliek tikai kaudzīte.
Otra tendence ir procesa veidošana un vērtēšana no sabiedrisko attiecību viedokļa. Piemēram, nenoliedzami labi izskatās, ka valsts uzņēmums Latvijas valsts meži atvēl ievērojamas summas sportam. Protams, varētu kašķīgi iebilst, ka tā jau arī ir valsts nauda, kas daļēji kompensē šīs naudas iztrūkumu citā ailītē. Tomēr vienalga - labi, ka LVM ziedo. Tomēr tikpat labi varētu apjautāties, kāpēc no LVM naudas nevarētu maksāt to aizsargājamo teritoriju īpašniekiem, kuriem pašas valsts uzliktie apgrūtinājumi ierobežo īpašuma izmantošanu? Ierobežojumi kā tādi ir pareizi, tikai nelaime tāda, ka šīm kompensācijām naudas nekad nepietiek. Un to no PR viedokļa var saprast - ziedojumu sportam publicitāte ir lielāka un tīkamāka nekā naudas atvēlēšana tam, lai kaut kādi sabiedrībai nezināmi privātīpašnieki ar mierīgāku sirdi saglabātu biotopus savos īpašumos. (Šis piemērs ir viens no daudziem, nevis īpaša kritika pret LVM.)
Trešā tendence ir izpildvaras atrautība no politiskajām partijām - lai gan partijas lieto vārdu savienojumu «uzņemamies politisko atbildību par ministru x», prakse liecina, ka ministri ar savu partiju daudzas lietas neizdiskutē. Rezultātā - reformas, lēmumus sāk bremzēt publikai neredzamas aizkulišu cīņas, kurās iesaistīto argumenti un motivācija vispār neizskan, sabiedrība tikai redz, ka publiski pieteikta iecere nenotiek. (Klasisks piemērs - tas, kas notiek Vienotībā kontekstā ar Circenes iniciatīvām medicīnas nozarē.)