Ginta Gabrāna bildes ir lāzera staru veidotas «fotongleznas» uz fotopapīriem, kuru virsmas ir informatīvi pārblīvētas ar fotonu (gaismas kvantu) atstātām pēdām. Tajās redzamais gaismas elektromagnētisko viļņu interferences mikroskopisko procesu palielinājums ļauj ieskatīties gaismas viļņu dabā, kas ar neapbruņotu aci nav redzama. Intervijā Gints Gabrāns stāsta par šiem darbiem, kas atgādina nezināmu pasauļu tīklojumus. Ginta Gabrāna personālizstāde Paraspoguļi II. Kristāli 2008.gadā atklāja Rīgas mākslas telpu - tā arī ir nesenākā šī mākslinieka publiskā skate.
Kā tapuši jūsu darbi?
Tumšā telpā baltais lāzera stars tika raidīts ūdenspilienā, to sadursme tika projicēta uz krāsaina fotopapīra. Baltā gaisma sastāv no visiem gaismas viļņu garumiem, tāpēc tam pilienā lūstot, tiek iegūti visa gaismas spektra viļņi un uz krāsainā fotopapīra attiecīgi parādās šīs daudzās krāsas.
Vai šajos darbos ir arī manipulācijas pēdas?
Tur nekas nav mainīts, vienīgi tas, ka redzamais attēls ir negatīvs, taču strādājot esmu piešāvies domāt apgrieztā veidā.
Kādēļ savus darbus, kas būtībā ir fotogrāfija, saucat par glezniecību?
Tie ir gleznoti ar gaismu, līdzīgi kā glezniecībā ir divdimensiju plakne un tā tiek apstrādāta ar krāsām. Tas ir daļēji kontrolēts process, krāsas, tā teikt, tiek jauktas.
Kāds ir šo darbu mākslinieciskais vēstījums?
Tas ir svarīgs jautājums. Jo, redziet, tie nav taisīti pēc skaidri aprakstāmas idejas. Tāda lieta mani neieinteresē. Ūdenspilieni, lāzers - it kā tur nav daudz. Bet rezultāts, kas rodas, ir kā nokļūstot kādā citā ainavā. Darbs ir orientēts uz apceri. Mūsdienās gandrīz katra darba pamatā ir koncepts. Manā darbā tā nav, un tā ir būtiska atšķirība.
Tātad jūsu darbā nav idejas?
Ne gluži. Parasti mākslas darba pamatā ir gandrīz verbāli aprakstāma ideja, taču nekas tāds mani neinteresē. Manos darbos ir kaut kas viņpus šādas konkrētības. To, ko es daru, arī nemaz nevarētu panākt ar tādu pilnībā konceptuāli kontrolējamu procesu. Darba sarežģītības pakāpe ir ārpus kontroles un saprašanas. Protams, varu paskaidrot, kas ir magnētisko viļņu interferences vai difrakcija. Taču vizuālais rezultāts ir viņpus manas kontroles iespējām, jo, skatoties uz bildēm, ir redzams, ka struktūras ir tik sarežģītas, ka pat uz kompja tās diez vai varētu uztaisīt. Darbos kļuvis redzams tas, ko mēs [ar neapbruņotu] aci neredzam. Tas ir paplašināts redzējums. Tātad būtībā jau tas ir reālisms.
Tātad šajos darbos atteicāties no kontroles pār tiem?
Determinētais haoss - it kā tieši kam šādam tāds teiciens ir izgudrots (iesmejas). Process tiek kontrolēts, bet tā saturs, tās ģeometriskās struktūras, ir viņpus saprašanas, tādu informācijas apjomu nav iespējams apstrādāt un kontrolēt. Tajā svarīgi ir tādi jēdzieni kā intuīcija un haoss. Arī iracionālais ieņem ļoti būtisku vietu.
Vai var teikt, ka pēdējo gadu darbos sajūsmināties par dabas skaistumu, fiziku vai tehnoloģijām?
Jā, sajūsmināšanās par skaistumu ir pareizais vārds. Taču tehnoloģijas ir svarīgas tikai tiktāl, ka dod atspēriena punktu, lai es varētu tos gaismas viļņus padarīt redzamus. Laužot ūdenspilienā parastu gaismu, es to nepanāktu. Tehnoloģija ir svarīga, jo tā dod tehniskās iespējas to vilni redzēt, taču būtībā tās neatklāj neko jaunu, jo viļņu struktūras jau eksistēja pirms lāzera atklāšanas (iesmejas)...
Jums skolā fizika patika?
Neko daudz laikam neinteresējos, cik atceros.
Tagad nenožēlojat?
Nē, es nenožēloju. Es jau būtībā no citas puses fizikai pieskaros. Varēja jau visus priekšmetus labāk mācīties (iesmejas). Tagad es vairāk interesējos par gaismu, bet ne no zinātniskā aspekta.
No kāda tad?
No nezinātniskā (iesmejas). Par zinātni bieži tiek runāts kā mācību stundā. Manos darbos mazāk izmanto tādas zinātniskas zinības. Teiksim, kad es un mani sadarbības partneri runājam par difrakciju, mēs runājam ikdienišķā valodā, un neviens nejūt, ka būtu pārslēdzies uz fizikas terminoloģiju.
Vai izmantojat ekspertu padomus?
Jā, to bieži vajag. Lasu grāmatas par optiku un pie pašiem fiziķiem ir iets.
Vai viņi ir atsaucīgi, vai arī skatās uz jums kā uz dullu mākslinieku?
Jā, izturas atsaucīgi, pat ārkārtīgi. Nekādas augstprātības. Ja atnāc ar ideju, kas nav pa «viņu līniju», bet vajadzīga viņu konsultācija, tad parasti atrod kopēju valodu.
Vai jūs skatāt savu darbu izstādes Klimats kontekstā?
Pirmkārt, man būtu nekorekti par to izteikties, jo es neko nezinu par šīs izstādes idejas kontekstu. Šai izstādei ir pieiets mūsdienīgi institucionāli - konkretizēta kāda ideja, lai cilvēku domu ievirzītu noteiktā gultnē. Lai tā būtu, taču es pieeju no citas puses. Es, tā teikt, vairāk esmu skatītāju pusē - mans darbs ir tas, ko tajā saskata viņi. Kā jau teicu, es stingri neformulēju kādas noteiktas idejas kā savu darbu pamatu. Tas mani neinteresē. Ir ļoti būtiski reizēm nerunāt par konceptiem. Tas ir līdzīgi kā tad, kad tevi pārņem kāds mākslas darbs, teiksim, mūzika, un uzjundī kādas nejaušas asociācijas, piemēram, bērnības atmiņas. Tādā gadījumā ar skaidri formulētu konceptu neko neapliecināsi - citiem nepierādīsi. Varētu daudz runāt par tiem gaismas viļņiem, bet tas, ko redzi tajā bildē, to tas arī nozīmē. Un šiem darbiem ir ļoti svarīgs saviļņojums un nepastarpinātība - gaismas viļņa daba, kas ir bijusi neredzama, kļuvusi redzama.
Vai izjūtat klimata pārmaiņas?
Vairāk vai mazāk, bet es negribētu formulēt savu attieksmi šajā jautājumā. Tas ir pārāk noslogots ar sociālpolitisku fonu. Drīz, par to runājot, jau nāksies atbildēt, kurā frontes pusē esi, un tam vairs nekāda sakara ar klimatu nebūs.
Vai domājat mainīt savu darbu tēmu nākotnē, vai arī turpināsit šajā fizikas fenomenu apjūsmošanas virzienā?
Grūti atbildēt. Es nezinu (iesmejas).
Jūsu agrākie darbi bija sociāli satīriski. Vai pāreja uz pēdējo gadu, skaistumu akcentējošo virzienu ir notikusi pēkšņi?
Tā būtu cita saruna, bet tie iepriekšējie darbi jau daudz neatšķiras no jaunajiem. Tajos tāpat kā šajos bija runa par realitāti un uztveres konstrukcijām.#
IzstĀde
Gints Gabrāns
kim? Maskavas iela 12/1
Līdz 13.decembrim