Nereti komentāros pie ziņām vārdos bargi tiek kritizēti sportisti, kas «kārtējo» reizi «sūdzas» par to, kāpēc nav cerētā rezultāta. Gribētu iebilst tiem, kas bez domāšanas metas pie giljotīnas.
Lai lasītājiem taptu skaidrs, kāpēc rezultāts ir tāds, kāds tas ir, žurnālisti allaž skubina sportistus izskaidrot, kas tam ir par iemeslu. Ja sportists atbild, ka nav juties labi, nav slīdējušas slēpes, bijis pārāk vaļīgs slidzābaks, šautuvē ne tā «iepūta» vējš (tā taču var būt!) vai kas cits, tas vēl nebūt nenozīmē, ka tā ir sūkstīšanās, gaušanās vai attaisnošanās. Visbiežāk tā vienkārši ir atbilde uz žurnālistu uzdoto jautājumu, lai izskaidrotu neveiksmes iemeslus. Žurnālistu kompetencē ir par šiem iemesliem informēt lasītājus, tā teikt, ielikt profesionālā mērcē.
Lai gan sportists ir trenēts cilvēks, tas nebūt nenozīmē, ka viņam nekad nekas nevar sāpēt un ka arī visas tehniskās lietas (slēpes, kamanas) vienmēr ies kā smērētas. Jebkurš no mums taču var no rīta pamosties ar sliktu pašsajūtu.
Spilgts piemērs ir bobslejists Jānis Miņins, kurš ne jau aiz laba prāta dzīves atbildīgāko sacensību priekšvakarā gūlās uz operāciju galda. Ja tā būtu, diezin vai viņš pēc tam riskētu ar veselību un turpinātu gatavoties startam. Sportā gluži kā dzīvē gadās visādi.
Viss iepriekšminētais gan nav liekams vienā maisā, jo bijusi arī tāda pieredze, ka sportisti meklē dažādus neveiksmju iemeslus, lai tikai vaina nebūtu jāatrod sevī un tā jāuzņemas. Tā teikt, tam visam ir smalka robeža. Taču lasītāja paša ziņā vienmēr paliek tas, vai viņš vēlas saņemt dzīvu viedokli un skaidrojumu vai vienkārši sausus faktus. Pats vienkāršākais ir anonīmi kādu nozākāt, bet daudz grūtāk ir sasniegt to, kas citam - visbiežāk smagā darbā - izdevies.