Skaistā celtne uz vāka ir Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca - lielākais un greznākais neogotiskais dievnams, ko XIX gadsimta otrajā pusē projektēja Johans Daniels Felsko, Rīgas pilsētas pirmais būvmeistars, kas ieguva akadēmisko izglītību un pilsētas arhitekta nosaukumu. Autore cer, ka monogrāfija, kurā aprakstītā J. D. Felsko radošā darbība no XIX gs. 40.-70. gadiem atklāj neogotikas, neorenesanses un apaļloka stila ienākšanu un attīstību Krievijas impērijas lielākajā Baltijas jūras ostas pilsētā, lieti noderēs Rīgas tūrisma ceļvežu izstrādē, ekskursiju organizēšanā un pašu rīdzinieku sapratnes veicināšanā par savas pilsētas vēsturi. Grāmatu finansējusi Rīgas dome un Valsts kultūrkapitāla fonds.
XIX gadsimta līkloči
Šogad aprit 200 gadu kopš J. D. Felsko dzimšanas. D. Lāce stāsta, ka XIX gs. arhitektūra ir pētīta maz un sadūšošanās uz to notiek samērā reti. Lielākā barjera, viņasprāt, ir vācu valodas nezināšana, reti kuram ir iemaņas lasīt ar roku rakstītu vai drukātu gotu rakstu. Lai pētītu J. D. Felsko, mākslas vēsturniecei bijis jāstrādā ar dažādiem dokumentiem lielākoties vācu, krievu un angļu valodā, un tas liecina par to, cik dinamiska un internacionāla Rīga toreiz bijusi.
D. Lāces interese par aizpagājušo gadsimtu radās, studējot Latvijas Mākslas akadēmijas trešajā kursā, kad paralēli strādāja Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrā. «Vēsturiskie objekti bija mana ikdiena,» viņa saka. «Liekas, ka XIX gadsimts ir tepat, bet, kad vajag konkrētas lietas, piemēram, noskaidrot, kad tika izstrādāts baznīcas būvprojekts, iemūrēts pamatakmens, kad tika līdz spārēm, ēku iekārtoja un iesvētīja, - galvenokārt ir pastarpināti avoti.» Izšķiroties maģistra darba tēmu saistīt ar J. D. Felsko veikumu, D. Lāce iepazina arhitekta devumu ne tikai Rīgā, bet arī pilsētas lauku īpašumu teritorijā. Savukārt plāni un citi saistošie dokumenti tika rasti arī Krievijā, Vācijā un Dānijā.
Vanderzellis neatgriežas
«Uztvert personību tikai caur tāmēm, rīkojumiem un slēdzieniem ir diezgan sarežģīti,» teic D. Lāce. J. D. Felsko ģimenes arhīvs diemžēl nav saglabājies. Zināms, ka viņa tēvs ir ieceļojis Rīgā no Kēnigsbergas un ģimenes valoda bijusi vācu. J. D. Felsko dzīvesbiedre bija dāniete Georgīne Vilhelmīne. Retās pieejamās lappuses iz sadzīves atklāj, ka viņam, tāpat kā daudziem tolaik, ir piederējusi vasaras mītne Jūrmalā.
J. D. Felsko, kā jebkurš māceklis, kurš pie meistara bija izgājis zeļļa kursu, piedzīvoja vanderzeļļa gaitas jeb došanos pieredzes apmaiņas ceļojumā. Tomēr, izceļojies pa Kēnigsbergu, Varšavu, Poznaņu, Lībeku un Kopenhāgenu, viņš uzreiz neatgriezās mājās, lai kārtotu meistara pārbaudījumu mūrnieka arodā, bet gan palika studēt arhitektūru Karaliskajā daiļo mākslu akadēmijā Kopenhāgenā. Atgriežoties Rīgā, viņam bija jānokārto praktisks pārbaudījums, jo vietējie meistari bija skeptiski pret «būvmāksliniekiem» jeb «skaisto plāniņu zīmētājiem».
1844. gadā J. D. Felsko kļuva par pilsētas būvmeistaru, tomēr 1851. gadā šiem platuma grādiem neparastajai, Kopenhāgenā iegūtajai izglītībai bija jāiegūst apstiprinājums Sanktpēterburgā. «Toreiz nebija galveno arhitektu - pilsētas arhitekts varēja būt tikai viens. Arhitektu XIX gadsimtā bija krietni mazāk nekā mūrnieku vai citu meistaru,» skaidro D. Lāce.
Vaļņa nojaukšana
«Mums ir iekšējā Rīga līdz tagadējam Aspazijas un Meierovica bulvārim. Tad pilsētas nocietinājumi ar vaļņiem, bastioniem un grāvi ap ravelīnu saliņām. Sākot ar Elizabetes ielu, tolaik bija priekšpilsēta ar mazām koka mājiņām. Pilsētas vārti līdz ar tumsas iestāšanos tika slēgti,» D. Lāce uzzīmē Rīgu pirms pārmaiņām 1857. gadā, kad cariskā Krievija paziņoja, ka Rīga vairs nav militāras nozīmes cietoksnis un tai ir tiesības nojaukt vaļņus. Šo faktu sabiedrība uztvēra ar sajūsmu, jo bija nogurusi no satiksmes apgrūtinājumiem un citām neērtībām.
Johanam Danielam Felsko, kurš līdz sīkumam bija iepazinis Rīgu, bija plāns, kā sešu gadu laikā nonākt līdz pilnīgi citai Rīgai. Grāmatā var uzzināt, kā tolaik noritēja pilsētas plānošana, balstoties uz līdzekļiem, ko cariskā Krievija varēja tam atvēlēt. «Šodien - ir nauda, nav naudas, ceļam vai neceļam, taču viss notiek tik ātri, savukārt XIX gadsimts rāda, ka ceļš uz objektu varēja būt ļoti ilgs, būvkapitālu krāja pat 30-50 gadu,» stāsta D. Lāce. Tā bijis, piemēram, ar Veco Sv. Ģertrūdes baznīcu, kuras projekts tika izstrādāts un saskaņots 50 gadu garumā.
J. D. Felsko ienesa pilsētā historisma valodas daudzveidību, un tas sakrita ar laiku, kad atkāpās tradīcija celt ēkas pēc paraugfasādēm. Jaunceltās ēkas uz pārējās pilsētas fona izcēlās ar monumentalitāti. Nozīmīgāko J. D. Felsko būvprojektu vidū ir arī Anglikāņu baznīca, Mazā ģilde, kuras būvniecībai tika izstrādāti pat trīs projekti, Sarkandaugavas Trīsvienības baznīca, 1. un 2. ģimnāzijas ēkas, tagadējā Krievijas vēstniecības ēka (toreiz - tirgotāja Jakša nams) un citas.
Arhitekts lieliski orientējās jaunumos Eiropā, pateicoties tā laika arhitektūras presei, ko izdeva Vīnē un Berlīnē. Dažkārt pat pārspēja lielās valstis, piemēram, ar Rīgas 1. slimnīcas projektu, kas tam laikam bija gana inovatīvs. J. D. Felsko Rīgas pilsētas arhitekta amatā nostrādāja līdz 1879. gadam.