Pirmais septembris. Datums, kad visai sabiedrības uzmanībai bija jābūt veltītai mācību gada sākumam un ar to saistītai tematikai - izglītības pieejamība un kvalitāte, mācību iestāžu un to audzēkņu konkurētspēja, pedagogu darba novērtējums un tamlīdzīgi. Taču Eiropā šobrīd karo, un tas uz šo datumu liek paraudzīties no cita skata punkta. Atceroties, ka tieši pirms 75 gadiem ar Polijas kampaņu sākās Otrais pasaules karš. Un gluži neviļus velkot paralēles ar šā brīža notikumiem.
Vēsture rādīs, kā nosaucams pašreizējais attiecību saspīlējums starp Ukrainā iebrukušo Krieviju un Rietumu pasauli. Atklāta militāra karadarbība gan norisinās tikai lokāli - vienā Ukrainas daļā -, un, kā redzam no vairāku Eiropas valstu centieniem likt šķēršļus Krievijas rīcības apturēšanai, tie, kas attālāk, pagaidām pat īpaši nesatraucas. Tomēr ekonomiska, informatīva un politiska rakstura kaujas ilgst jau krietnu laiku, tajās iesaistās aizvien jaunas valstis, un nekas neliecina par drīzu miera iestāšanos.
Ja runājam līdzībās, lielais lācis ir pamodies, sapratis, ka mežā vairs nav tik daudz vietas, kā gribētos un kā bija agrāk. Nu iebridis svešos laukos un tūdaļ pat uztvēris tos par savējiem. Bet - kas nu no sava tik viegli šķirsies? Un, ja šis tik viegli nācis, kāpēc gan neiebrist vēl dziļāk svešās zemēs? Apdalītais kaimiņš gan mēģina cīnīties pretī, bet ko dara pārējie? Nevis kopīgiem spēkiem savalda negantnieku, bet gan to kaunina, draud nedraudzēties, nebarot ar kārumiem (un pa kaktiem to tik un tā paklusām turpina darīt). Vienvārdsakot - parodija, ne lāča nomierināšana.
Ir jau saprotams - atklāta konfrontācija ar kodollielvalsti Krieviju sazin ar ko vēl var beigties. Ne velti par trešo pasaules karu jau krietni sen runā kā par, iespējams, pēdējo šai civilizācijai. Taču ne jau dūre vien ir tā, ar ko sāpīgi otram nodarīt. Tik ar to darīšanu ir tā, kā ir...
Pēc sestdien notikušās Eiropadomes sēdes mūsu premjere gandarīta, ka šajā brīdī ES esot vienota savā atbalstā Ukrainai. Jā, es arī teiktu, ka vienota, tikai savā bezspēcībā un neizlēmībā. Kāds tad ir sestdienas pasākuma rezultāts? Līderi sapulcējās, sakārtoja savus amatu sadales jautājumus, pakratīja ar pirkstu Krievijas virzienā un piedraudēja ar kārtējiem oda dzēlieniem kaut kad nākotnē. Eiropas Komisijai nedēļas laikā būšot jāizdomā labākās metodes.
Slovākijas premjerministrs jau piedraudējis ar veto tiesību izmantošanu pret Krieviju vērstajām sankcijām, jo tās var kaitēt viņa valsts ekonomiskajai izaugsmei. Saprotama lieta, mēs ar no tām ciešam. Jo īpaši, ja cīņa par godīgiem spēles noteikumiem politiskajā arēnā ievelkas tik ilgi un tik bezrezultatīva. Bet tad ir divas iespējas - padoties vai mobilizēties un mērķa sasniegšanai veltīt visu enerģiju.