Skolēnam jāzina, ko gaidīt

Ja skolēns zinās, kas viņu sagaida un kā šīs problēmas pārvarēt, viņam būs drošības sajūta, ka ar grūtībām iespējams tikt galā,» stāsta psiholoģe. Gan vecākiem, gan pedagogiem jāņem vērā, ka adaptācijas process nav pāris nedēļu, bet gan atkarībā no bērna vecuma rakstura, pieredzes u. c. var ilgt no trim nedēļām līdz pat vairākiem mēnešiem. Ir tikai normāli, ja skolēns jūt stresu, ir trauksmains, viņa emocijas ir saasinātas. «Vecāku un skolas sadarbība ir pati svarīgākā lieta. Kopā jādomā, kā palīdzēt bērnam iejusties. Bieži vien visi koncentrējas tieši uz sekmēm, mācīšanos, emocionālo stāvokli atstājot otrajā plānā. Taču labākus panākumus arī mācībās spēs gūt mierīgs, harmonisks bērns,» uzskata A. Lukstiņa. Reizēm bērns, sevišķi pusaudzis, var izrādīt pretestību, spuroties. Tad psiholoģe iesaka koncentrēties uz pozitīvo, uzsvērt bērna sasniegumus, panākumus, līdzās pienākumiem piedāvāt darīt ko patīkamu, kas veicas. «Klases audzinātājai iesaku nozīmēt kādu klasesbiedru reemigrējušajam skolēnam par «draugu» - cilvēku, kurš uzņemas atbildību, rūpes, palīdz iejusties. Tas veicina izpratni kolektīvā, saliedētību.» Bet vecākiem vajadzētu ar bērnu kopā pavadīt vairāk laika aktivitātēs, kas veicina patriotismu - ceļot, apmeklēt kultūras pasākumus, veicināt pieķeršanos Latvijai. Bērnam, sevišķi, ja viņš devies prom agrīnā vecumā un ārzemēs dzīvojis ilgi, Latvija neraisa tādas sajūtas kā vecākiem, kas šeit pavadījuši lielu daļu dzīves. Viņam jāpalīdz saprast, novērtēt un iemīlēt vidi, kurā viņš tagad dzīvo.