Domāju, ka vairākumam cilvēku sirdī tomēr ir vēlme palīdzēt savai valstij. Bet patriotisms nav tikai svētkos izteikt gandarījumu, ka mums ir sava valsts. Arī ikdienā ir iespējams spert praktiskus soļus, lai savu patriotismu pārvērstu reālā lietā. Katru reizi, kad mēs pērkam preci vai pakalpojumu - tērējam savu naudu -, varam censties to iztērēt tādā veidā, kas dod Latvijai maksimālu labumu. Katru reizi, ejot uz veikalu, nopirkt Latvijas produktu. Protams, iespēju robežās. Savukārt tiem, kas pārvalda mūsu kopējo nodokļos samaksāto naudu, - politiķiem un ierēdņiem - viņiem tas nav jautājums par izvēli. Viņiem patiesībā ir pienākums šo naudu atstāt Latvijā. Mēs viņam neiedevām savu nodokļu naudu tādēļ, lai Latvijas ierēdnis aizsūtītu mūsu naudu uz Viļņu vai uz Varšavu.
Kā konkrēti mūsu ierēdņi un politiķi sūta šo mūsu naudu uz Varšavu?
Ja mēs paskatāmies, cik lieli ir valsts iepirkumi mūsu valstī. Mēs ļoti uzsildītu mūsu ekonomiku, katru reizi izvēloties Latvijas produktu. Krīzes laikā, sākot pētīt, ko mēs pērkam un kā mēs pērkam, tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš Godmaņa valdībā ziņoja, ka Latvijas cietumi - visvairāk kontrolētajā valsts iestādē - pērk lietuviešu pienu un poļu makaronus. Uzskatu, ka ierēdņiem ir pienākums izvēlēties Latvijas preci.
Vai šāds Latvijas patriotisms valsts ierēdņu līmenī nebūtu pretrunā ar valsts atrašanos Eiropas Savienībā?
Ja mēs runājam par pārtiku, mums ir dažādas iespējas izdarīt šīs vietējās, patriotiskās izvēles, nepārkāpjot regulas. Ļoti labs piemērs ir skolu dārzeņi, kas galu galā domāti mūsu bērniem. Bet bērniem ir jāsaņem maksimāli veselīgs produkts. Savukārt maksimāli veselīgs produkts pārtikā ir tāds, kurš ir ceļojis mazāku attālumu salīdzinājumā ar citiem. Ir iespējams valsts iepirkumā iestrādāt, ka attālums no dārzeņa novākšanas vietas līdz galdam nedrīkst būt lielāks par simt kilometriem.
Vai tiešām to drīkst darīt, nepārkāpjot ES principus?
Protams. Mums ir kvalitātes shēmas, pēc kurām kādreiz izsniedza Zaļo karotīti, var noteikt kaut ko līdzīgu kā noteikumu piedalīties valsts iepirkumā. Runājot par ES principiem, paskatīsimies, kas notika krīzes laikā. Eiropas Savienības dibinātājvalstis bija pirmās, kas šos ES principus pārkāpa. Diemžēl - vai arī tāda ir realitāte. Mēs redzējām, kā Vācija izmaksāja katram savam pilsonim 2500 eiro, ja viņš nomainīja savu mašīnu un izvēlējās vācu mašīnu, kas ir jaunāka par septiņiem gadiem. Tiešāks valsts atbalsts, manuprāt, nav iedomājams. Tieši savai industrijai. Tieši saviem pilsoņiem. Šādu piemēru ir virkne. Francijā nodibināja valsts fondu, kurš atbalstīs franču rūpniecību - tikai ar vietējo kapitālu, kas ražos Francijā. Tāpat rīkojās Itālija un daudzas citas valstis, skaidri un gaiši pārkāpjot ES dibināšanas dokumentus. Vārdos visi runā par brīvo tirgu, aizbrauc mājās un izvēlas vietējo. Es neaicinu neko darīt pirmajiem, bet tikai sekot labajiem piemēriem.
Vai šie piemēri negrauj Eiropas Savienību?
Viena lieta, kādi bija mūsu noteikumi, kad mēs stājāmies Eiropas Savienībā, un pavisam cita - uz kurieni tas ir aizvilkts tagad. Lisabonas līgums ir sagrāvis to principu, ka dalībvalstīm ir zināmas tiesības, ko kāds var saglabāt. Ja mēs skatāmies uz priekšu, manuprāt, tas nav Latvijas interesēs, ņemot vērā, ka iedzīvotāju skaits mums ir mazs un deputātu skaits mazs. Mūsu interesēs ir tāda Eiropas Savienība, kurā katrai dalībvalstij ir pietiekami lielas tiesības ietekmēt lēmumus. Jo mēs to samazinām, jo mazākas iespējas Latvijai kaut ko izdarīt. Mēs to šodien skaidri redzam ar tiešmaksājumiem. Mums ir palicis viens vienīgs instruments - draudēt ar kopējā ES budžeta bloķēšanu, ja netiek izpildīti mūsu nosacījumi.
Jūs esat eiroskeptiķis?
Es neesmu eiroskeptiķis, bet es esmu skeptiķis pret mākslīgu suverenitātes atņemšanu. Es uzskatu, ka Eiropa var ļoti labi dzīvot kopā pēc principa, ka mēs vienojamies par to, par ko mēs visi varam vienoties. Varbūt par pāris lietām, bet pārējās atstājam. Šodien tiek dzīti mākslīgi Eiropas integrācijas centieni, kas viennozīmīgi ir lielo valstu interesēs. Es noteikti esmu pret tādu Eiropu, kurā Latvijai vairs nav savas teikšanas. Jaunais termins, kas parādījies Latvijas premjera leksikā, ir, ka Eiropas ideja ir «suverenitāšu apvienošana». To viņš teica runā Eiropas Parlamentā. Tad jau mēs varam teikt, ka mēs «apvienojām suverenitātes» 1940. gadā.
Vai tas ir pieteikums jaunai politiskai partijai?
Tas nav pieteikums jaunai politiskajai partijai. Tas ir daudz nopietnāk. Tā ir jauna politiska filozofija - jauna Latvijai. Šī filozofija ir ekonomiskais patriotisms ar izpausmēm praktiskajā dzīvē, kas nešķeļ pēc kādas etniskas vai pat politiskas pārliecības. Te nav runa par kreisiem vai labējiem, latviešiem vai krieviem, ebrejiem vai poļiem. Te ir runa par cilvēkiem, kas saista savu dzīvi ar Latviju un grib dzīvot valstī, ar kuru ir apmierināti. Radīt bērnus un braukt atpakaļ. Mūsu ideja ir - rūpēsimies par sevi paši. Būs 20 gadu, kad ASV prezidents Bils Klintons, kurš tad tikko bija ievēlēts, paziņoja jauno ekonomisko politiku. Katra valsts ir kā uzņēmums, katra valsts par sevi. Ar tādu pašu degsmi kā aukstajā karā, iesim un iekarosim tirgus. Arī mūsu pieredze ir parādījusi, ka valstiskā līmenī princips pagriezt otru vaigu nestrādā. Patērēt savus produktus nav nekāds protekcionisms - tas ir ekonomiskais patriotisms. Krīzē tas bija ļoti skaidri redzams, ka lieli starpvalstu uzņēmumi pēkšņi atcerējās savas valstis. Krīzes brīdī, kad bija jāglābj Vācijas rūpniecība, tika palikta malā regula un glābta industrija. Ir skaidrs, ka lielās valstis tad, kad tām nav izdevīgi, neņem vērā Eiropas likumdošanu un pat dibināšanas aktu. Lielā Eiropas problēma nav par maz integrācijas, lielā Eiropas problēma ir par daudz mākslīgas integrācijas - mākslīga valūta, mākslīga suverenitāšu atdošana. Arī Eiropā sabiedriskā doma iet pretējā virzienā tam, kurā, inerces dzīta, joprojām soļo Latvijas valdība. Mēs redzējām, kā tika uztverta Barrozu doma par «nacionālu valstu federatīvu» Eiropu, kur, manuprāt, absurds ir ietverts jau nosaukumā. Vēl tālāk skriet ar pieri sienā ir kļūda. Eiropas Savienība nav jāizjauc, bet Lisabonas līgums ir jāmaina.