Mākslas zinātnieki tradicionāli Latvijā tiek uztverti kā tāds apkalpojošais personāls, tomēr ir reizes, kad viņi paši strādā kā mākslinieki - iecerot vai nu izstādes, rakstus, vai kādus citus projektus. Tā ir arī ar šo izstādi - kuratore ir gribējusi kaut ko teikt plašākai sabiedrībai un dara to ar mākslas darbu izlases, komplektācijas un interpretācijas palīdzību.
Ko tu gribēji teikt ar šo izstādi?
Caurlūkojot pēdējo divu desmitgažu mākslu, skaidri atklājās, piemēram, ka 90. gadu sākumā daudzus Latvijas māksliniekus ieinteresēja abstraktā izteiksme. Arī ļoti labi figurālisti pamēģināja atteikties no attēlojuma. Tomēr nav radušās tādas abstraktas mākslas virsotnes, kas būtu saistošas citādi kā vien attiecīgā mākslinieka daiļrades kontekstā. Domāju, ka tas ir drīzāk tāds postpadomju valstu sindroms - vēlme atteikties no visa, kas ir stāstošs un kaut vai attāli atgādina padomju periodu ar visiem tā diktātiem un aizspriedumiem. Tātad var secināt, ka 90. gadi bija abstrakcionisma posms Latvijas glezniecībā, bet daudz kas no tā mūsdienās vairs nav interesants.
Un kas ir interesants?
Tagad uz šo laiku atskatoties, man tas liekas tik ļoti blīvs politisko notikumu ziņā, ka tam vajadzētu atspoguļoties arī mākslā. Tas bija viens no galvenajiem uzdevumiem - sameklēt tādus darbus, kas liecinātu, ka to autori dzīvojuši tieši tai laikā. Liekas, tam vajadzētu būt kaut kam ļoti interesantam, tomēr izrādījās, ka tādu darbu mūsu mākslā ir ļoti maz.
Kā tad iznāk - tu izstādi to, ko neatradi?
Tur ir viss, kas tomēr kaut kā saslēdzās ar kaut ko no šiem 20 gadiem. Jāpaskaidro gan, ka es strādāju tikai ar mūsu muzeja kolekciju. Šai laikā sakrāts tieši 831 darbs - gan iepirkumi, gan dāvinājumi, gan par ziedojumiem iegādāti darbi. Iepirkumiem šis bija īpaši nelabvēlīgs laiks, jo vienkārši nebija naudas. Labi, ka no 2002. gada Kultūrkapitāla fondā bija īpaša programma nacionālas nozīmes muzeju kolekciju veidošanai. Par katru mākslas darbu rakstījām pamatojumu, kāpēc kolekcijai tas tik nepieciešams. Tāpēc arī no 2002. līdz 2010. gadam, kamēr šī programma bija, kolekcija veidojās vismērķtiecīgāk. Savukārt deviņdesmitajos darbi pārsvarā tika dāvināti, iepirkumi ir fragmentārāki. Nacionālajā kolekcijā valstiski būtiski ir saglabāt liecības par laikmetu, kas gan cits, ja ne kultūra pēc gadiem iemiesos mūsu laiku. Diemžēl tāpēc, ka nu jau 20 gadu valsts budžetā nav paredzēts finansējums nacionālās mākslas kolekcijas veidošanai, šai kolekcijā nav pietiekami pārstāvētas ne izcilības mākslā, ne arī dažādu mediju darbi.
Te nu mūsu saruna pavēršas žēlabu virzienā, bet neko nevar darīt - tiešām nav bijis iespējams veidot ne pārdomātas fotomākslas, ne videomākslas, ne citu mediju un jomu kolekcijas. Kā tu to vērtē?
Jā, tas ir būtisks trūkums, ko apzināmies, bet nevaram ietekmēt. Turklāt tā nav, ka iepirkta tikai glezniecība, iespēju robežās kolekcionējam arī fotomākslas darbus. Tiesa, ļoti maz. Mediju nošķīrums kolekcijā veidojies galvenokārt pēc dažādajiem darbu uzglabāšanas apstākļiem, jo tie ir atšķirīgi tradicionālajai glezniecībai, tēlniecībai, piemēram, no instalācijām.
Mēs jau varam nolemt - un tieši tā arī esam izdarījuši -, ka vēlamies pievērsties fotogrāfijas kolekcionēšanai, bet šis lēmums bez finansēm ir tikai lēmums. Kopš 2010. gada Kultūrkapitāla iepirkumu programma ir likvidēta. Pateicoties ziedotājiem, no kuriem lielākais ir būvkompānija Re&Re, esam tomēr nopirkuši izcilus darbus. Viņi ziedojuši apmēram 10 000 latu divus gadus pēc kārtas.
Cik labu gleznu var nopirkt par 10 tūkstošiem?
Mēs pamanāmies nopirkt četras.
Tie tātad būtu priekšnoteikumi, no kā vispār tu varēji izvēlēties darbus. Parunāsim par pašu izstādi - vai pareizi saprotu, ka šlāgerīgais nosaukums uzdod ironisku toni? Ironija galu galā bija raksturīga arī deviņdesmito mākslā.
Redzi, kā tas sanāca. Kā jau sāku stāstīt, meklēju darbus, kuros atspoguļotos laikmetam raksturīgais, un sev par šausmām atklāju, cik tādu ir maz starp tiem astoņiem simtiem vienību. Ir daudz abstrakciju, visādas pašapceres, levitējošas sajūtas. Valda savdabīga nenoteiktība. Skaidrs, ka izstādei bija vajadzīgs arī skanīgs nosaukums, tomēr nekas noteikts, vienojošs tā arī «neuzzīmējās». Vērsos pēc palīdzības pie gleznu nosaukumiem, jo dažreiz gadās, ka tie iedod kādu virzienu vai norādi, kur meklēt tālāk. Daces Lielās gleznas nosaukums Pie Dzintara jūras uzreiz likās gluži atbilstošs manai sajūtai par šī laikposma mākslu un vispār latviešu sabiedrību. Proti, mēs tiešām esam tādi, kas labprāt sēž pie tādas nosacītas apdziedātās dzintara jūras, meditē un gremdējas sevī, lai notiek, kas notikdams. Pa to laiku mierīgi tiek izzagta valsts un notiek viss pārējais - reāls sociāls netaisnīgums -, bet mūs tas it kā neskar. Mēs esam tik miermīlīgi un apātiski, dzīvojam tādā kā jūras rezignācijā. Skatāmies tālumā uz horizontu un gaidām kaut ko, es nezinu gan, ko.
Sākotnēji, dzirdot nosaukumu Pie Dzintara jūras, nāk prātā šlāgeris, kaut kāda banalitāte. Tomēr gluži tā es negribētu teikt, ka latviešu māksla man rādās caur un cauri banāla. Tā nav. Tomēr tā ir tāda kā bezatbildība, nedzīvojam līdzi tam, kas ar mums notiek. Un tādi jau nav tikai mākslinieki, bet sabiedrība kopumā, māksla jau tikai atspoguļo, kā tas ir.
Tātad tavs skatījums ir kritisks?
Jā. Es ar šo izstādi dodu iespēju paskatīties uz šo laikmetu, šī laikmeta mākslu un uz mums pašiem no tāda skatpunkta. Tā iznāk, ka ar šo nosaukumu uzspiežu šiem mākslas darbiem piesaisti aktualitātei, jo patiesībā lielākā daļa no tā, kas redzams izstādē, ir ļoti pašpietiekama māksla. Laba un pašpietiekama. Tomēr nosaukums ļauj saprast, ko es gribu teikt ar to visu. Tam vajadzētu darboties tā, ka cilvēki aizdomātos, kādi tad mēs esam. Man liekas, ka tā īsti nemaz sevi nepazīstam. Tāpēc jau arī neizdodas mērķtiecīgi saņemties un kaut kā mainīt to apātiskumu.
Patiesībā gan ironiju ne mākslā, ne kuratora darbā neko augstu nevērtēju, jo tā nekur neved. Ironija ir slēpta agresija, tāda ļaunīga pasmīkņāšana. Uz lietām mīlu tomēr skatīties nopietni. No tā pirmā - ironiskā - impulsa sāku domāt tālāk par jūru, par mūsu ģeogrāfisko novietojumu un tā ietekmi uz latviešu raksturu.
Izstādes atslēga savā ziņā ir divi Borisa Bērziņa darbi - gleznotās kolāžas Dzimtbūšana Latvijā un Cīņa par Baltiju -, kuri tīri vēsturiski norāda uz dzimtbūšanu kā mūsu tautas genofonda būtisku sastāvdaļu un dažādo valstu ietekmi Baltijā, arī Latvijā. Skatījos uz mums no antropoloģiska skatpunkta, lai mēģinātu atbildēt, kāpēc tas mūsu raksturs tāds ir.
Turklāt uz tām pašām īpašībām var skatīties pilnīgi otrādi - nevis kritiski, bet kā uz īpašu toleranci, fleksibilitāti… Varbūt mūsu dziļais, nopietnais raksturs ir mūsu vērtība un ļauj nereaģēt uz īslaicīgām aktualitātēm.
Tomēr izstādē pārsvarā ir tie, kas bija un vēl ir spējīgi uz kaut ko reaģēt. Pastāsti, lūdzu, par asākajiem vai reaģējošākajiem māksliniekiem!
Kristaps Ģelzis, piemēram, tāds ir. Viņam ir vairāki darbi šai izstādē, kaut vai iespaidīgais Kas notiek Latvijā. Arī Dzintara Zilgalvja glezna attiecas uz institucionālo kritiku, viņa 1990. gada glezna Pēdējais balkons. Veltījums Latvijas Mākslinieku savienības Gleznotāju sekcijai ir veltīts mākslas nomenklatūrai. Sākotnēji uztvēru to kā pravietojumu par glezniecības kā medija nāvi, tomēr zvanīju un jautāju, kā tas īsti domāts. Vēl ļoti interesants institucionālās kritikas darbs, kādu mums tradicionāli ir ļoti maz, ir Artura Bērziņa konceptuālā gleznu instalācija Organizācija. Tas ir stāsts par firmu struktūru - sapulcēs sēdēšanu, lēmumu pieņemšanu un citām ainiņām no tādu struktūru dzīves. Par vienādajām shēmām. Priecājos, ka atkal ir kāds darbs par to, kas notiek mūsdienās, nevis kaut kas nenoteikts.
Taču tā mūsu nosacītība ir arī pārlaicīga, tā koncentrēta pirmajā zālē un rāda Latvijas cilvēku un mākslinieku īpaši ciešo saikni ar dabu. Manuprāt, dabas izjūta mums ir pat kosmiska. Tāds panteistisks saslēgums ar Visumu. Tas ir skaisti, bet tam nav sakara ar mūsdienām. Tā ir otra dzintarjūras izpratne.
Un par to vairs nekādas ironijas nav?
Jā, tas ir nopietni un dziļi. Sapratu, ka mūsu mākslā nekāda «blieziena» nav, toties ir kaut kas cits, ko varētu saukt par jūtīgu, introvertu, latvisku dvēseli.
Kā tu raugies uz vizuālās mākslas iespējām kaut ko aktuālu vispār rezonēt, jo atšķirībā, piemēram, no mūzikas, ko var pavairot ar ierakstiem un visu laiku atskaņot, piemēram, radio, ne gleznām, ne instalācijām tādas iespējas nav.
Es tam īsti nepiekrītu. Izstādēm muzejā tomēr ir augsts apmeklējums. Nesaki, ka vairāki tūkstoši cilvēku, kas atnāk apskatīties izstādi, nekas nav, ka tā nav pietiekami liela auditorija. Pagājušā gada rekordiste ar 17 000 skatītāju, piemēram, bija Normandijas impresionisma glezniecības izstāde.
Turklāt par apmeklētājiem man ir visaugstākās domas. Es viņus mazliet pazīstu, īpaši tos, kas atnāk uz mūsu rīkotajām sarunām muzejā. Kad cilvēks ir gatavs tam veltīt laiku, viņš noteikti kaut ko vērtīgu saņem. Un zini, tie cilvēki ir gudri.
Viņi zina, ka mākslā var meklēt to «sevi», par ko sākumā runāji?
Pilnīgi noteikti. Es zinu un redzu, ka viņi meklē. Viņi ilgi skatās, iedziļinās. Arī diezgan grūti saprotamus vai anarhistiskus darbus, kaut vai arī šajā izstādē apskatāmo Ginta Gabrāna 90. gadu darbu Nazis, ar ko sev sagraizīt dirsu. Saistībā ar šo darbu apmeklētājiem stāstu par leģendāro atgadījumu, kad Sorosa Mūsdienu mākslas centrā projektu izskatīšanas sēdē izcēlās jezga, jo, atverot Gabrāna projektu, izrādījās, ka tajā vienkārši rakstīts, ka sēdi noklausās. Arī tas attiecas uz mākslinieka cīņu ar viņa darbību iespaidojošu institūciju. Es domāju, ka šai gadījumā ir tas pats - darbs ar nazi parāda mākslinieka bezspēcību visādu institūciju priekšā. Ko viņš var? Neko, ja nu vienīgi paveikt kādu kontrkultūras gājienu, lai piesaistītu uzmanību.
Tā ir arī viena no galvenajām atziņām, šo izstādi veidojot, ka Latvijā trūkst aktīvas kontrkultūras tradīcijas.
Vai mūsdienās redzi, ka kaut kas šai ziņā mainās un tāda kontrkultūra ir vai par to uzzinām?
Tur jau tā nelaime, ka ne. Tādā ziņā tomēr deviņdesmitie vēl kaut ko piedāvā, piemēram, Miķelis Fišers ar citplanētiešu seksu, tabletēm gleznās un tamlīdzīgām provokācijām, apstrīdot normas. Tādi mākslinieki bija deviņdesmitajos. Pēdējos desmit gados es vairs nekā tāda neredzu. Tā kā galvenais medijs, kas pašlaik pieprasīts mākslas tirgū, ir glezniecība, ir spēcīga jaunu gleznotāju paaudze, taču tā māksla ir ārkārtīgi rātna. Kaut vai pēdējā jauno gleznotāju izstāde tepat Arsenālā rādīja, ka viņi ne pret ko pat negrasās iebilst vai protestēt.
Toties ir «nemierīgi» kuratori, tu esi viena no viņiem. Turklāt arī ilgstoši sadarbojies ar tādiem pašiem «nemierīgiem» māksliniekiem.
Kuratora darbs muzejā saistīts ar daudzu gadu plānošanu uz priekšu - kamēr tu savu tobrīd aktuālo ideju dabū līdz izstāžu grafikā reāli ieplānotai izstādei, paiet vismaz divi trīs gadi, un var gadīties, ka jāķeras pie tēmas, kas bija saistoša jau labu laiku iepriekš. Tomēr es nepateicīgo kuratora darbu daru, jo tas man dod brīvību. Man brīvība nozīmē nevis atpūsties, bet iespēju darīt to, ko es vēlos izdarīt.
Kā kritiķe daudz esmu rakstījusi par Aiju Zariņu. Tas sākās pavisam sen, vēl studiju laikā. 1986. gadā viņai notika pirmā personālizstāde, starp citu, tieši maijā. Toreiz to izstādi drusku agrāk aizslēdza, lai svētku demonstrantiem nevajadzētu iet garām tādai nesmukai izstādei. Taču mums trešajā kursā Genoveva Tidomane mākslas kritikā uzdeva rakstīt par šo izstādi. Aizgāju un biju šokā par Aijas vērienu, brutālismu, drosmi un spēku. Un uzrakstīju sajūsmas pilnu tekstu. Piezvanīju arī uz Padomju Jaunatni Pēterim Bankovskim un piedāvāju šo rakstiņu publicēt, viņš pat bija tīri priecīgs. Torīt, kad rakstiņš bija nopublicēts, akadēmijā izcēlās skandāls - rektors Indulis Zariņš esot skrējis pa gaiteni un saucis, ka tādi studenti jāizslēdz, kas slavina tādu Aiju Zariņu. Šo jautājumu izskatīja katedrā. Es tobrīd biju stāvoklī, varbūt arī tāpēc tie katedras profesori pret mani izturējās ļoti iejūtīgi. Bet ne tas ir svarīgi. Ja tu gribēji zināt kaut ko par mani, mani labi raksturo tas, kas tobrīd risinājās manā galvā. Toreiz klusībā nozvērējos, ka turpmāk pie katras izdevības rakstīšu par Aiju Zariņu, un turpmākos gadus arī šo apņemšanos realizēju. Mani interesēja Aijas sociāli aktīvā māksla, arī tās feminisma rakursi.
Izstāsti, lūdzu, par savu pētniecisko darbu. Zinu, ka tu raksti disertāciju par New Age Latvijas mākslā. Kas tas īsti ir?
Rakstīšana un disertācija ir divas dažādas lietas. Man ļoti patīk rakstīt par mākslu. Tam gan atliek maz laika, bet rakstīšana man bieži vien vispār ļauj noskaidrot pašai sev daudzus jautājumus. Mākslas darbs tiek atšifrēts rakstot.
Attiecībā uz New Age - redzu, ka daudz mākslinieku nodarbojas ar meklējumiem pēc kādas jaunas pasaules uzskatu sistēmas, gandrīz vai raugoties pēc tādas kā jaunas reliģijas. New Age jeb jaunais laikmets ir 60. gadu kontrkultūras, psihedēlijas un XX gadsimta zinātnisko atklājumu fizikā, psiholoģijā iespaidota kustība, kurā bez šķirošanas saplūst visas pasaules reliģijas, veidojot kaut ko jaunu, kas patiesībā nemaz nav definēts. Kaut arī šī kustība nav saistīta tieši ar mākslu, tā ietekmējusi cilvēku prātus jau kopš 60.-70. gadiem. Ir daudz mākslas darbu un mākslinieku, kuru darbībā tādas ievirzes ir, un nolēmu uz to paraudzīties Jaunā laikmeta kontekstā. Savā ziņā savus meklējumus īstenošu nākamajā izstādē, ko tūlīt atklāsim Arsenāla Radošajā darbnīcā. Izstādi sauc Garīgās prakses, un tajā aicināju piedalīties Māri Subaču, Ilmāru Blumbergu, Dainu Dagniju, Miķeli Fišeru, Aiju Zariņu, Tatjanu Krivenkovu un Daini Punduru. Tie ir mākslinieki ar mērķtiecīgi izkoptu pasaules uzskatu sistēmu, tomēr bez piederības kādai tradicionālai sistēmai. Piemēram, Dainas Dagnijas mākslā ir daudz kas gan no austrumu reliģijām, gan kristietības. Ilmārs Blumbergs atzinis dzenbudismu par sev ļoti tuvu uzskatu sistēmu. Pētot, kā viņš to ir iekļāvis mākslas darbos, atrodu, piemēram, frāzi «viss ir viens», jāsecina, ka tas atbilst Jaunā laikmeta kustības definētajam holismam jeb priekšstatiem par visa saistību. To var attiecināt uz visdažādākajām jomām, piemēram, tiek runāts par holistisku veselības aprūpi.
Tātad tu pēti holistisku mākslu?
Nē, drīzāk jau holistiskas idejas mākslā. Pati māksla formāli ir ļoti dažāda un attiecas uz katra autora rokrakstu. Mani interesē šo autoru vēlēšanās redzēt pasauli kā vienotu veselumu. Kā jau teicu, autori un darbi ir ļoti dažādi, tomēr es redzu, ka tur ir kaut kas vienojošs, ko mēģinu atrast un parādīt.
Vēl citiem vārdiem - mani interesē mākslinieki, kas piekopj tādu kā dvēseles ekoloģiju. Pētu, kā tas izpaužas viņu mākslā.