Turpinās iesildīšanās
1. Ja salīdzina Vienotības kandidātes Rīgas mēra amatam publiskos izteikumus pirmajās dienās pēc izvirzīšanas ar 12. decembra partijas rīkotajā forumā paustajiem, jāatzīst, ka Ēlertes piedāvājums kvalitatīvi uzlabojies. Tomēr neatbildēts joprojām ir šāds jautājums: no vienas puses, Vienotība intensīvi atgādina, ka galvaspilsēta dzīvo pāri saviem līdzekļiem, bet, no otras puses, netiek izskaidrots, kādas izdevumu pozīcijas tiks mazinātas, lai situāciju mainītu. Jo, pat ja pamatots ir Ušakova oponentu apgalvojums, ka pilsēta, veicinot uzņēmējdarbību, var palielināt savus ieņēmumus, skaidrs ir arī tas, ka papildu ekonomiskā aktivitāte taustāmus augļus nes ilgākā periodā, savukārt budžeta deficīts mazināms straujāk. Attiecīgi, ja RD vadības konkurenti tik lielu akcentu liek uz pilsētas finanšu plūsmu sakārtošanu, par samazinājumiem izdevumos ir jārunā.
Ušakova pretiniekiem arī varētu ieteikt ņemt vērā, ka virkne viņu ierosinājumu, to skaitā racionālie, reāli īstenojami tikai tad, ja paralēli tiek veikti citi pārkārtojumi. Piemēram, t. s. stundas biļete radīs tikai neērtības, ja netiks nodrošināta sabiedriskā transporta kursēšanas grafika precizitāte, ko savukārt ietekmē citu satiksmes dalībnieku nereti nekaunīgā joslu ignorēšana utt. Citiem vārdiem sakot, pat pareizās idejas izstrādājamas plašākā kontekstā - pretējā gadījumā pašreizējiem galvaspilsētas saimniekiem būs viegli tās raksturot kā mākoņu stumšanu.
Savukārt Reformu partijai varētu ieteikt nemāžoties. Ko nozīmē: gaidām oficiālu Vienotības uzaicinājumu veidot kopīgu sarakstu? Mutiski un publiski n-tās reizes paustais neder? Varbūt vēl ziedi un konfektes jānosūta?
Ķīli dzen stūrī
2. Līdz šim konflikts par plānotajām izmaiņām augstākās izglītības nozarē galvenokārt koncentrējās ministra un nozares attiecībās, politiķiem atrunājoties ar vispārīgām frāzēm. Pagājušajā nedēļā parlaments parādīja, ka solidarizējas ar Ķīļa pretiniekiem - ja ņem vērā, ka nozarē notiekošajā Augstākās izglītības padomei ir nozīmīga loma, parlamenta lēmums apstiprināt padomes personālijas, neņemot vērā ministrijas iebildumus, bija nepārprotams signāls.
Ja ņem vērā, cik bieži un nepārprotami Reformu partija (RP) Ķīli atbalstījusi, un ja pieņemam, ka izmaiņas valdošajā koalīcijā nav gaidāmas, parlamenta balsojums kā tāds nebūtu sarkanā kartīte ministram.
Ķīlis gan no laukuma var «pašnoraidīties» veselības problēmu dēļ. Tas savukārt rada jautājumu «un kas tālāk?», jo - lai cik dažādi vērtēta - ministrijas politika asociējas un acīmredzot ir cieši saistīta ar ministra personību. Protams, Latvijas Republikā var būt arī izglītības ministri, kuri nav Roberts Ķīlis. Problēma ir domstarpību emocionalitātē - ministra aiziešanu viņa pretiniekiem būs liels kārdinājums uztvert kā iespēju demontēt visu iesākto (atriebība ir tik salda...). Šādās situācijās palielinās to spēlētāju (Latvijas Universitāte, lielās privātās augstskolas) loma, kuri nav sakāpuši dziļajos ierakumos frontes pretējās pusēs. Proti, ja Ķīļa kā ministra darbā sākas garāka pauze (atveseļošanās) vai pat tā apraujas un premjers apņemas nozari pieskatīt, būtu noderīgi, ja viņš šos relatīvi neitrālos spēlētājus uzklausītu pirmām kārtām.
Arī par ekonomiku var sarunāt pilnīgas blēņas
3. Ikvienam politiķim pašsaglabāšanās instinkts mudina maksimāli bieži nākt klajā ar t. s. labajām ziņām. Pagājušajā nedēļā par tādu kļuva vēsts, ka Latvija atmaksājusi aizņemto naudu Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF). Urā, kritusi vēl viena važa ceļā uz neatkarīgu ekonomisko politiku! Taisnības labad jāsaka, ka mēs savu parādu esam tikai pārfinansējuši. Tomēr, ja ņem vērā, ka pārfinansējāmies izdevīgi, attiecīgi kopējais parāds samazināts, tā ir laba ziņa. Tomēr piezemēti domājoši ļaudis labprāt no finanšu ministra dzirdētu arī tālāku skaidrojumu, ko mums šīs labās izmaiņas ārējā parāda struktūrā nozīmē. Piemēram, savulaik viens no aizdevēju noteikumiem bija atteikšanās no publiskās un privātās partnerības (PPP) projektiem Latvijā. Vai tagad, kad attiecības ar SVF kļuvušas ne tik ciešas, mūsu infrastruktūras vajadzības var sākt lūkoties uz PPP kā finansēšanas modeļa pusi?
Tomēr šīs līdz galam neizrunātās lietas ir tīrais sīkums, salīdzinot ar to demagoģijas vilni, kas izskanēja saistībā ar pievienošanos eirozonai. Daži Saeimas deputāti aizrunājās tik tālu, ka pavēstīja: iestāšanās Eiropas Savienībā ir veicinājusi nabadzību Latvijā. Nevis pašmāju nesaprātīgā ekonomiskā politika visplašākajā nozīmē, bet Brisele ir tā vainīgā. Eiro, nevis pašmāju kļūdas esot vainojamas Grieķijas, Spānijas utt. nelaimēs. Iestāšanās eirozonā neizbēgami palielinot inflāciju. Nevis energoresursu, pārtikas, izejvielu cenas, bet tirgotāju alkatība... Oficiālā eiro ieviešanas nometne uzrāda dīvainu kūtrumu un izdomas trūkumu izskaidrošanas frontē, savukārt «pret» nometne demonstrē apbrīnojamu liekulību. Saskaroties ar tik klaju manipulēšanu ar puspatiesībām, «par» nometne a priori ir neizdevīgākā situācijā, tomēr, kā jau minēts, tā situāciju vēl pasliktina, lietojot sabiedrībai visai svešus apsvērumus (samazināsies valūtu konvertācijas izdevumi eksportētājiem u. c.) un kokainu retoriku («ja jau tik tālu esam tikuši, jānoved iesāktais līdz galam» un tamlīdzīgi).