Taču ir arī ne tik labas zīmes, kuras nedrīkst ignorēt, ieslīgstot pašapmierinātībā, lai pamostos tad, kad būs jāsāk domāt, kā nodrošināt vēl pusmiljardu latu vērtu konsolidāciju 2011.gada budžetā. Tās ir zīmes, kas liecina, ka iedzīvotāji, kuriem uz saviem pleciem būs jāiznes budžeta konsolidācijas smagums, kļūst arvien neapmierinātāki. Kamēr finanšu ministrs Einars Repše (Jaunais laiks) priecājas par sasniegto fiskālo konsolidāciju, tikmēr iepretī Ministru kabineta ēkai arvien lielāka aug protestētāju izveidotā telšu pilsētiņa. «Sociālais genocīds» - tā parādību, pret kuru tiek protestēts, dēvē pirmais badastreika pieteicējs. Nē, viņš neprotestē pret mājokļu aplikšanu ar nekustamā īpašuma nodokli, nepieprasa nedz progresīva nekustamā īpašuma nodokļa ieviešanu, nedz pret starptautiskajiem aizdevējiem uzņemto saistību nepildīšanu. Līvānietis Dainis Razumejevs, pagājušās nedēļas raidījumā Kas notiek Latvijā? paziņojot, ka politiķi neciena cilvēkus un spļauj viņiem sejā, varbūt neizteicās īsti literāri, taču viņš un improvizētās telšu pilsētiņas iemītnieki pauž to sajūtu, kas arvien biežāk pārņem ne vairs dažus simtus, bet jau tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Bailes par to, kas gaidāms rīt, pēc nedēļas, pēc mēneša, pēc trim. Bezspēcības izjūtu, kas pārņem, mēnesi pēc mēneša klausoties, ka tas, kas nolemts, ir labākais, par ko koalīcija spējusi vienoties. Kāds tur brīnums, ja tagad aicinājumus uz dažnedažādām protesta akcijām cits citam jau pārsūta cilvēki, kuri pirms gada šādus aicinājumus ar vieglu roku izdzēsa.
Paradoksālā kārtā gandrīz vai rodas iespaids, ka tur, okeāna otrā krastā Vašingtonā, SVF eksperti vēl ātrāk par Rīgā mītošajiem politiķiem apjautuši, ka tā dēvētās Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas izdošanās var tikt apdraudēta ne tikai partiju savstarpējās stīvēšanās, bet arī sabiedrības atbalsta trūkuma dēļ. Jau šā gada oktobrī SVF publicēja ziņojumu, kurā melns uz balta rakstīts, ka, pieaugot bezdarbam, pieaugs arī sociālā spriedze un samazināsies valdības popularitāte, kas savukārt nopietni apgrūtinās programmas ieviešanu.
Jā, valdība jau pirms kāda laika ir apstiprinājusi sociālā tīkla stratēģiju, taču šis fakts ir komunicēts tik pieticīgi, ka vairums to cilvēku, kuri ir paredzēto sociālā atbalsta pasākumu īstā mērķauditorija, par tiem vēl joprojām neko daudz nezina.
Toties airBaltic vadītāja Bertolta Flika liegšanās pildīt tiesas spriedumu, kas viņam uzliek pienākumu iesniegt valsts amatpersonas deklarāciju, stīvēšanās ap Latvijas Bankas, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas un dažādu valsts kapitālsabiedrību valžu iekļaušanu vienotā atalgojuma sistēmā, Saeimas deputātu nevēlēšanos samazināt savas algas un dāsnās kompensācijas, ziedot.lv un Sarkanā Krusta biroju apzagšana izskan plaši un skaļi. Iespējams, kāds sevi jau atkal mierina ar domu, ka tur jau tikai masu mediji vainīgi, kam sliktās ziņas labāk iet pie sirds.
Un tomēr. Diez vai kāds no V.Dombrovska valdības ministriem varētu ar pilnu pārliecību apgalvot, ka valdība šobrīd dara visu iespējamo, lai kaut nedaudz mazinātu milzīgo neziņas sajūtu par to, kas gaidāms rīt. Tā vietā redzams tikai tas, cik vienkārši un praktiski bez diskusijām tiek pieņemts lēmums par iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes palielināšanu, noteikumi par neapliekamā minimuma samazināšanu tiek te pieņemti, te atkal atcelti, savukārt pacienta iemaksu samazināšanu Veselības ministrija sola jau mēnešiem ilgi.
Pat par tādu valsts budžetam it kā niecīgu izmaksu posteni kā valsts apmaksātās brīvpusdienas pirmo klašu skolēniem Izglītības un zinātnes ministrija nesteidzas viest skaidrību - būs vai nebūs. Bet, kas valsts budžetam un ministram ar četrciparu algu «uz papīra» vēl joprojām tīrais nieks, tas medmāsas, bērnudārza audzinātājas vai uz nepilnu slodzi strādājošas skolotājas ģimenes budžetam ir milzīgs atspaids, no kura esamības vai neesamības ir atkarīgs, vai arī turpmāk šī ģimene varēs atļauties apmaksāt savam pirmklasniekam mūzikas, mākslas vai sporta skolas nodarbības.
To, kā šobrīd pietrūkst valdības komunikācijā ar sabiedrību, var saukt par asfalta vai realitātes sajūtu. Vai par hronisku nespēju vienkāršam cilvēkam saprotamā valodā sakarīgi izskaidrot, ko īsti viņam nozīmē 2010. gada valsts budžeta kontekstā pieņemtie lēmumi.
Tā vietā, lai apgūtu šo ikvienam tautas priekšstāvim nepieciešamo prasmi, politiķi turpina žēloties, ka kāds cits no koalīcijas viņam nominis kājas, dejojot polisko pasadobli, vai kārtējo reizi aizbildināties ar starptautisko aizdevēju nepiekāpību, ignorējot faktu, ka sabiedrības priekšā valdība un Saeima tomēr ir kolektīvas institūcijas, kuras par saviem darbiem un nedarbiem atbild solidāri.