Latvijā aug Virdžīnijas sniegpārsliņu koki (Chionanthus virginicus), bet otrā pasaules malā priecājas par Austrumāzijas sugu. Vairāk pasaulē to nav. Kociņu dzimtajā Amerikā apalaču indiāņi tos iesaukuši par vecu vīru bārdu jeb sirmbāržiem.
Prieks, ko jūnijā sagādā neparastiem ziediem ziedošais krūms vai pāris metru augstais kociņš, ir neatkārtojams. Tāpat kā tā ziedi - līdz 20 cm garās baltās ziedkopās. Tajās sakopoti balti ziedi ar vējā plīvojošām smalkām, garām ziedlapiņām. Priecē pāris nedēļu vai nedaudz ilgāk, ja laiks pavēss.
Pēc tam nogatavosies auglīši - zilganmelni kauleņi ar sēklu vidū. Teorētiski tā varētu dīgt, bet praksē Latvijā tas būs retums. Veiksme. Šo kociņu pavairošanas grūtības ir galvenais, kāpēc skaistie augi stādaudzētavās ir tik reti. Kā stāsta Nacionālā botāniskā dārza vadītājs dendrologs Andrejs Svilāns, viņi pasūta sēklas Kanādā. Tām vajadzīga ilga stratifikācija (pat līdz diviem gadiem). Ar spraudeņiem tos pavairot neizdosies, bet uz mannas ošu, ceriņu vai ligustru potcelma potēto mūžs diemžēl nebūs necik ilgs.
Sniegpārslu koki nav izvēlīgi - augs jebkurā augsnē, kas nebūs pārmitra vai sausa. Protams, barībai trūdvielas vajag tāpat kā sauli. Ziedkopas aug iepriekšējā gada dzinumu galā. Lapas tumšzaļas, it spožas, 8-20 cm garas, pašauras, apakšpusē ar matiņiem uz dzīslām. Rudenī krāsojas dzeltenīgos toņos - kociņi skaisti arī tad. Sniegpārsliņu koks aug ļoti lēni - 10 gados aptuveni metru. Uzzied 5-7 gadu vecumā. Aug gan savrupi, gan grupās.