Man tas liekas tik elementāri un skaidri. Mums ir jāizdara izvēle, un valstī ir jāpieņem lēmums - vai mēs esam par izglītību un tiešām liekam to par lielu prioritāti. Vai ieguldām līdzekļus, lai vecāki ar visiem šiem jautājumiem var tikt galā, vai ne. Man tas liekas tik elementāri, ka pašreizējā situācijā mums būtu jāpalīdz visiem vecākiem ar visiem mācību līdzekļiem - bez izņēmuma. Nebūtu jāliek uz vecāku pleciem vēl arī šis pienākums. Es to zinu pēc mūs pašu bērniem Zvanniekos. Apģērbs, apavi, kā tiks uz skolu. Nemaz nerunājot par psiholoģisko spriedzi. Un tad vēl jārūpējas par mācību līdzekļiem, kas īstenībā ir tik ļoti nesakārtota joma - mēs bieži vien nezinām, kāpēc ir izvēlēts viens un nevis kāds cits, ko īsti skola grib. Ir pēdējais laiks, lai mēs darītu to, ko mums arī Satversme paredz, ka mums ir bezmaksas pamatskolas izglītība. Mēs visi nedzīvojam Rīgā, daudziem vienkārši nav tās naudas. Visur Latvijā nav Rīgas leiputrijas. Es nezinu, kur tie šodienas lēmumu pieņēmēji dzīvo! Pilīs kaut kādās?
Vai skolai būtu jānodrošina arī apavu un treniņtērpa iegāde sporta nodarbībām?
Domāju, ka te atbildība var dalīties. Ir dažas lietas, kas noteikti būtu jāiegādājas skolām mācību programmas ietvaros. Tomēr arī vecāki ir priecīgi rūpēties par saviem jauniešiem. Te zināmu lomu spēlē modes jautājums, un jaunieši ir laimīgi, ja paši var rūpēties par savām drēbēm. Taču arī šajā jomā ir vajadzīgs kaut kāds fonds, no kura var subsidēt šīs lietas tiem, kuri to nevar atļauties. Vēlreiz - mums jāatbild uz jautājumu, vai izglītība ir prioritāte vai nav. Šodien mēs niekojamies ar visu izglītības sistēmu - no apakšas līdz augšai un no augšas līdz apakšai.
Kā jūs vērtējat izglītības un zinātnes ministru Robertu Ķīli un viņa reformas?
Es nevienu negribu vērtēt. Tas arī nebūtu lietderīgi, jo es neesmu pietiekami informēts. Bet es zinu dažas lietas, un tās nesākās ar Ķīļa kungu. Tās sākās ar augstāku lēmēja spēku, kas nostāda šo kā svarīgu jomu. Es skaidri redzu, ka mums ir vajadzīgas reformas - gan tajā jomā, kurā es mācu, tas ir, augstākajā izglītībā, gan arī pamatskolā. Augstākajā izglītībā mums ir jāievieš daudz progresīvākas mācību metodes un beidzot jātiek vaļā no daudziem jo daudziem padomju laika pārpalikumiem. Zemākajā izglītībā ir jāmaina skolotāju attieksme pret bērniem un tas, kāds ir skolas paredzējums. Mums ir problēmas ar bērniem, kas netiek līdzi šai skolas sistēmai, jo tā ir tik kategoriska. Tik ļoti nostādīta likuma priekšā pēc sava reglamenta, ka nevar pakustēties ne pa labi, ne pa kreisi, un skolotāji jūtas ielenkti. Skolas vadība jūtas zem zobena. Tā nav skološana. Mūsu bērni aizbrauc uz ārzemēm - un mēs redzam, kāda tur ir gaisotne. Jautājums ir, kā palīdzēt bērnam, nevis kā palīdzēt sistēmai. Kā bērnam labāk izkārtot vidi, nevis kā ir izkārtots pēc likuma un burta. Mēs esam palikuši ļoti, ļoti tālu atpakaļ, un pedagoģija mums ir zemā līmenī. Es nedomāju skolotāju ieinteresētību vai atdevi. Mums ir ļoti lieliski skolotāji. Bet mēs darbojamies pēc vecām metodēm.
Kas ir tās būtiskās lietas, lai cilvēkiem būtu vēlme radīt bērnus?
Visur un vienmēr tas ir bijis viens vienīgs apstāklis. Vai mana apkārtne, mani dzīves apstākļi ir droši. Tas nav tikai finansiālais un ekonomiskais stāvoklis. Tas patiesībā sākas daudz dziļākos pamatos. Proti, vai mums ir tiesiska valsts. Šodien par to ir ļoti liela diskusija ASV, kur ir ekonomikas sabrukums, valda lielas bažas. Ir dažādi pētījumi, kāpēc ASV XIX gadsimtā bija tāds nepieredzēti straujš progress. Tam ir vairāki apstākļi, bet visi pētījumi pamana vienu svarīgu lietu. Šajā laikā beidzot izveidojās tiesiska valsts - tas ir, cilvēki beidzot var būt droši par sevi un saviem dzīves apstākļiem. Šobrīd Latvijā neviens nevar būt drošs par savu dzīvi un saviem dzīves apstākļiem. Mums margināli darbojas tiesa. Administratīvā tiesa ir viens cerības punkts, bet pārējās ir tikai laimes spēle, kas tur notiks. Tas pats attiecas uz policijas darbu. Bet, kamēr cilvēks nav drošs savā personā, nav drošs, ka viņš netiks izmantots un izmests uz ielas, cilvēki ir ļoti atturīgi aicināt bērnus dzīvē. Tāpat - un tā jau ir banalitāte - ja valsts nevar parūpēties par kaut kādām minimālām izmaksām ģimenes uzturēšanai, uz ko lai cilvēki cer? Tas, ka mēs katrs tiekam galā tā, kā mēs tiekam galā? Jā. Un rezultāts - ir izbraukuši trīssimt tūkstošu. Intervēja Baiba Sprance, sagatavoja Sandris Točs