F. Braunlija. Es gan uzskatu, ka Latvijai vajadzētu būt ļoti lepnai. Protams, Kanāda dažādos reitingos ieņem augstas vietas, bet viena no lietām, kas arī tiek aplūkota šādos salīdzinājumos, ir konkrētās valsts virzība - vai rezultāti ir kļuvuši labāki vai sliktāki. Piemēram, Makenzija pētījumi parāda, ka Latvija pēdējo septiņu gadu laikā no vidēja līmeņa izglītības sistēmas ir kļuvusi par labu. Turklāt tā ir viena no valstīm, kur attīstība bijusi visstraujākā. Lai uz labo pusi izmainītos skolēnu rezultāti, gan ir jāsper vēl liels solis uz priekšu.
Mūsu tuvākajiem kaimiņiem igauņiem līmenis tomēr ir augstāks, un pirms 20 gadiem mēs sākām no viena izejas punkta.
F. Braunlija. Igaunija ir mazāka valsts, un mazāku sistēmu ir iespējams attīstīt ātrāk. Igaunijā ir lielāka finansiālā drošība, un tas ietekmē izglītību, sociālos pakalpojumus. Bet, pavērojot Latvijas līdzšinējo pieredzi, es gribētu teikt - Igaunija, saturies, jo Latvija savu attīstību turpina.
Vai mēs kādu dienu sasniegsim līmeni, kāds ir Kanādā vai Somijā?
M. Dokendorfa. Lai izmainītu pilnīgi visu sistēmu un nokļūtu tur, kur pašlaik ir visattīstītākās sistēmas, bez valdības atbalsta skolotājiem to nebūs iespējams izdarīt arī gadu desmitiem. Somija apgalvo, ka ir vajadzīgas trīs lietas, kas nodrošinās lielas pārmaiņas. Pirmā - skolās dabūt pareizos cilvēkus, kuri ir piemēroti konkrētajam darbam. Somijā skolotāja profesija ir viena no respektablākajām un iekārojamākajām profesijām.
F. Braunlija. Un viņi ir ļoti labi atalgoti, tas tiešām rada atšķirību. Otrā lieta ir atbalsts skolotājiem, lai viņi varētu profesionāli attīstīties. Trešā lieta ir nodrošinājums - spēja ikvienam bērnam nodrošināt augsta līmeņa izglītību.
Cik respektabla Kanādā ir skolotāja profesija?
F. Braunlija. Kanādā skolotāji nav tik labi atalgoti kā Somijā, bet tomēr tā ir respektabla profesija. Uz šo profesiju vienmēr ir kandidātu saraksts, lai kādu pieņemtu darbā. Vienā no lielākajām universitātēm pirms pāris gadiem uz pedagogu studiju vietām uzņēma 800 cilvēku, bet pieteikumus saņēma no 250 tūkstošiem cilvēku.
M. Dokendorfa. Lai iestātos, nepietiek tikai ar labu vidējo vērtējumu. Tev ir jābūt arī pieredzei darbā ar bērniem, pieredzei dažādās vidēs.
F. Braunlija. Mums ir vairāk skolotāju nekā darba piedāvājumu skolās. Jaunie skolotāji uzreiz nevar dabūt darbu, jo skolā kāds šajā amatā jau strādā. Ja kādu no strādājošajiem skolotājiem ir nepieciešams aizvietot slimības vai varbūt kādas konferences dēļ, tad jaunais skolotājs var ienākt skolā kā aizvietotājs, saņemot mazāku algu.
Kurš var būt labāks skolotājs - jauns entuziasts vai pieredzējis cilvēks?
F. Braunlija. Lai skola būtu laba, ir vajadzīgi visa vecuma, visu priekšmetu un specializācijas skolotāji. Ir nepieciešams jaunības entuziasms, bet ir nepieciešamas arī to cilvēku zināšanas, kuriem ir liela pieredze. Savukārt direktora darbs ir padarīt šo dažādo personu loku par vienotu komandu.
Cik nozīmīga loma izglītības reformās ir jāieņem skolotājam?
M. Dokendorfa. Britu Kolumbijā beidzot skolotājiem ir lielākas tiesības. Viņi var pateikt, kuras ir tās XXI gadsimta prasmes un kompetences, kuras viņi vēlas iemācīt saviem skolēniem, savukārt valdības uzdevums ir izdomāt, kā to īstenot. Sadarbība ar skolotājiem ir nepieciešama, jo skolotāji būs tie, kuri šīs reformas būs īstenojuši reālajā dzīvē. Tātad viņi ir tie, kuriem ir jādod tiesības lemt par reformām.
Kā lai skolotāji iegūst lielāku teikšanu attiecībā uz reformām?
M. Dokendorfa. Mūsu situācijā, mēs esam pārliecināti, ka skolotājiem ir jāpieder balsstiesībām un ka viņi ir atslēga uz labākiem sasniegumiem. Ja ar sistēmas palīdzību vēlas uzlabot skolēnu sasniegumus, tad skolotājos ir jāiegulda nauda un atbalsts, jo tie ir cilvēki, kuri ik dienu var izmainīt skolēnu dzīvi. Ar skolotājiem ir jāstrādā nemitīgi, nepietiek tikai ar tikšanos dažas reizes gadā. Skolotāji ir spēcīgākais posms, lai ieviestu labas pārmaiņas. Un tā ir valdības atbildība, un viņu pašu interesēs ir aicināt skolotājus uz sadarbību.
Vai vienīgais šķērslis uz skolotāju panākumiem ir nauda?
F. Braunlija. Nauda ir viens no svarīgākajiem aspektiem. Kanādas skolās skolotājiem ir nedaudz laika ikdienu vai ik pārdienu, lai sakārtotu dokumentus, pārrunātu svarīgus jautājumus ar kolēģiem. Tā varbūt būs tikai pusstunda katru otro dienu, bet tā būs atalgota. Šeit tā nenotiek.
Tomēr ir vēl viena lieta, kuru es pamanīju jau pirmajās viesošanās reizēs Latvijā. Liela daļa skolotāju ir uzauguši padomju laikos. Viņu iespējas izdarīt izvēli, pieņemt lēmumus, būt neatkarīgiem vai domāt kritiski un kritizēt notiekošās lietas ir bijušas ierobežotas. Turpretī Kanādā mēs dzīvojām atšķirīgā politiskā sistēmā un mūsu dzīve bija citāda. Mēs varējām pateikt, ko vēlamies vai nevēlamies darīt.
Skolotājiem ir jāmācās arī pašiem. Viņi ir ļoti pieraduši izstāstīt klases priekšā vielu, kamēr skolēni visu pieraksta. Varbūt tas skanēs diezgan izaicinoši, bet vienkārša stāstīšana nav labākā metode, jo skolotājs atpakaļ saņem tikai to pašu informāciju. Bet mums ir jāmāk izmantot informāciju, lai risinātu problēmas, atrastu risinājumus, uzlabotu komunikācijas prasmes, veidotu starpkultūru izpratni un attīstītu XXI gadsimta prasmes.
Jūs minējāt dažādu atbalstu Kanādas skolotājiem. Kā tas izpaužas?
M. Dokendorfa. Kanādā es strādāju ar Britu Kolumbijas reģiona skolām, kurās ietilpst 30 tūkstoši skolēnu, 65 skolas un 125 vadītāji. Kanādā katram no reģioniem tiek iedalīta noteikta naudas summa. Es atbildu par naudu, ar kuras palīdzību pedagogi var sanākt kopā un dalīties pieredzē. Viņi satiekas astoņas reizes gadā.
Vai skolotājiem tiek sniegts arī cita veida atbalsts, piemēram, kvalifikācijas celšanas kursi?
F. Braunlija. Liela daļa pilnveidošanās iespēju varētu būt līdzīgas kā Latvijā. Es lasu lekciju kursu universitātē skolotājiem, kuri vēlas iegūt papildu kvalifikāciju. Par to viņi maksā paši, tomēr, kad papildu kvalifikācija ir iegūta, tad viņi uzreiz saņem lielāku algu. Tātad cilvēki gribēs par to maksāt. Reģionos tiek rīkotas arī dažādas skolotāju darbnīcas un semināri, kurus viņi var apmeklēt. Viņi uz tiem var ierasties, piemēram, trīsreiz gadā, un viņiem ir atvēlētas piecas dienas tikai profesionālajai attīstībai.
M. Dokendorfa. Tāpat notiek dažādas konferences, kuru izdevumi skolotājiem tiek segti. Tiesa, daži skolotāji šīs iespējas nekad neizmantos. Reizēm viņi domā, ka jau ir pietiekami labi.
Kādai būtu jābūt galvenajai skolotāju arodbiedrības lomai?
M. Dokendorfa. Skolotāju arodbiedrībām būtu spēcīgāk jāiestājas par skolotāju tiesībām, piemēram, jācīnās par lielāku atalgojumu. Lielāku ietekmi varētu panākt, ja brīžos, kad ministrs viesojas kādā noteiktā vietā, tur ierastos arī skolotāju grupas, lai pastāstītu, kas ir jāmaina. Arī skolotājiem savā starpā vajag vairāk apmainīties viedokļiem.
Vēl vien lieta ir uzticības celšana. Ir vajadzīga uzticība izglītības sistēmai un pašai skolai. Nav nepieciešams uz skolām sūtīt dažādas inspekcijas, kas bieži rada baiļu un neuzticības atmosfēru. Tas neuzlabo sadarbību. Tātad skolām ir jābūt vairāk pašregulējošām.
F. Braunlija. Mūsu atšķirība no Latvijas ir tā, ka skolas ir vairāk decentralizētas. Tomēr es gribu uzsvērt, ka nekad nebūs iespējams pārņemt veselu sistēmu no citas valsts. Var paņemt detaļas no kādas sistēmas un izmēģināt, kā tās strādā jūsu apstākļos, bet nav iespējams nokopēt veselu sistēmu. Mēs nevaram nokopēt Somiju, bet varam paņemt labākās lietas, kuras darbosies arī pie mums.