Situācija gan tirgū, gan nozarē, kā redzam, mainās ļoti strauji. No vienas puses ir gandarījums, ka sakari Latvijā ir vieni no labākajiem Eiropā, arī cenas ziņā ļoti pieejami. Tas panākts tiešām nopietnas konkurences rezultātā. Uzņēmumi ir atraduši daudzas jaunas nišas attīstībai informācijas un komunikāciju tehnoloģijās, tajā skaitā televīziju, datu centru jomā. Tieši tāpēc mums vajag piesaistīt ekspertus, lai varētu apzināt, kādas varētu būt attīstības perspektīvas gan Latvijā, gan reģionā kopumā.
Ar domu darboties ne tikai vietējā, bet arī plašākā tirgū?
Ideja par to, ka šie Latvijas uzņēmumi varētu iet pāri valsts robežām, virmo jau sen. To izteikuši ļoti daudzi speciālisti, tajā skaitā no Lattelecom. Daudzās jomās ar savu know how gan Lattelecom, gan LMT varētu būt konkurētspējīgi.
Tad sanāk, ka valsts ilgtermiņā nemaz nebūtu ieguvēja, ja pārdotu savas daļas vai atteiktos no noteicošās lomas?
Ar šodienas acumirklīgas cenas nofiksēšanu un darījumu veikšanu, no vienas puses, iegūtu tūlītēju efektu, bet, no otras puses, mēs varētu negūt stabilos ienākumus no dividendēm, kādi bijuši līdz šim. Tāpat būtu grūti prognozēt, kur veidotos šīs nozares smaguma centrs - koncentrētos Skandināvijā un Baltijā vienās rokās, vai arī mēs varam runāt, ka Latvijā būtu divi uzņēmumi, katrs ar savām tradīcijām, katrs ar savu pienesumu un ne tikai sev, bet arī dodot iespēju attīstīties arī citiem ar šo nozari saistītiem uzņēmumiem.
Parasti, kad uzņēmēji nāk ar kādu ideju, kā šajā gadījumā par apvienošanu vai neapvienošanu, jau iepriekš tiek sagatavoti aprēķini, kādus nu sakāt, ka gaidāt no ekspertiem. Līdz šim šo jautājumu skatījāt emociju līmenī?
Aprēķini ir bijuši - jau 2007. gadā ar saviem aprēķiniem nāca Nils Melngailis, arī vēlāk tādi piedāvāti, bet jāņem vērā, ka abi uzņēmumi un nozare kopumā attīstās ļoti strauji.
Pēc valdības lēmuma izskanēja pieņēmumi, ka privātais partneris, redzot, ka valsts negrasās jeb nesteidzas apvienot abus uzņēmumus, savas daļas var pārdot kādam citam, tajā skaitā krieviem. Tas, protams, tiek uztverts kā jauns apdraudējums, kaut droši vien līdzīgi riski pastāv arī tad, ja uzņēmumus apvieno?
Privātā akcionāra iespējas rīkoties ar savu mantu mēs nekādā mērā nespējam noteikt. Ir taču jau notikušas izmaiņas TeliaSonera īpašnieku struktūrā, tas ir Zviedrijas valdībai piederošs uzņēmums. Tas ir ļoti normāls un dabisks process, ka mūsu partneri dažādās kapacitātēs vērtē savus riskus un savu attīstību. Ir kaut kas līdzīgs abiem partneriem - tā ir vēlme saņemt maksimālo peļņu un nodrošināt uzņēmumu attīstību. Bet, no otras puses, Latvijas valstij ir arī citas prioritātes - jādomā ne tikai par konkrētajiem diviem uzņēmumiem, bet arī par to, kādu iespaidu uz visu sabiedrību un uz nozares attīstību kopumā atstās pārmaiņas tajos. Ņemot vērā ekonomikas attīstības tendences - mēs daudz runājam par industriālo revolūciju, kas balstīta uz informācijas sabiedrības datu apmaiņu, kur katrs nākamais attīstības solis būtiski atšķiras no tā, kas bijis iepriekš. No tā viedokļa, protams, ir ļoti svarīgi, lai Latvijā būtu spēcīgi šīs jomas uzņēmumi. Pašreiz mēs uzrādām ļoti labus rezultātus datus pārraides ātrumā, cenu konkurencē, bet tajā pašā laikā redzam, ka ir atsevišķas nozares, kur diemžēl mēs neesam Eiropas labāko vidū, bet kas varētu notikt, ja infrastruktūras izmantošana saglabātos vai uzlabotos. Piemēram, dati, cik Latvijas uzņēmumi izmanto informācijas sabiedrības iespējas, varētu būt labāki. Tas uzreiz var atstāt iespaidu uz uzņēmumu konkurētspēju, eksportspēju. Mums būtu svarīgi, lai neesam perifērijā, lai esam starp Eiropas aktīvākajām valstīm.
Tas, cik daudz uzņēmumu izmanto modernās iespējas, ne visos gadījumos saistāms ar Lattelecom vai LMT, ir arī citi uzņēmumi, kas nodrošina pakalpojumus šajā jomā.
Jā, bet konkurence, ko lielā mērā rada arī šie uzņēmumi, veicina arī citu attīstību.
Vēl atgriežoties pie iespējamās privātā partnera maiņas, - vai mūs kaut kā ietekmētu, ja skandināvu kompānijas vietā nāktu kāds no pasaules lielākajiem šīs jomas uzņēmumiem?
Šajā ziņā tomēr ir ļoti strikta likumdošana Eiropas Savienībā. Tā arī attīstās - tiek veidots Eiropas kopējais digitālais vienotais tirgus, ir precīzi noteikts, kurā laikā kas tiks izstrādāts, kādi būs dokumenti. Regulācijas pakāpe ir ļoti augsta. Līdz ar to minimizēti ir arī dažādi riski. Protams, ir nepieciešama arī konkrēta stingra Latvijas valsts pozīcija, sakārtota likumdošana par stratēģiskajām interesēm. Bet tas viss ir izdarāms.
Daudz diskutēts par to, cik efektīvi ir tad, ja uzņēmums ir privātās rokās, un cik, teiksim tā, mazāk efektīvi, ja valsts pārvaldīts. Gan Lattelecom, gan LMT darbu pārrauga kā mūsu valsts, tā ārvalsts partneris. Ir labi pārvaldīti šie uzņēmumi?
Mēs redzam, ka attīstība un peļņa tiek nodrošināta, vienmēr var vēlēties kaut ko labāk, bet jārēķinās arī ar to, kāda bija ekonomiskā situācija gan Latvijā, gan reģionā kopumā, un arī pasaules ekonomika nebūt nav spoža un droši vien arī tuvākajā laikā nāksies saskarties ar veselu virkni izaicinājumu. Līdz ar to kā viena, tā otra uzņēmuma rezultāti būtu novērtējami vismaz virs vidējā līmeņa. Arī valsts uzņēmumu sakārtošanā ir sperti lieli soļi uz priekšu, Latvijai virzoties uz iestāšanos OECD - striktāka palikusi kārtība gan par vadības izvēli, gan uzraudzības principiem. To, ka ir progress šajā jomā, apliecina arī pēdējie OECD lēmumi.
Ja paskatāmies pavisam primitīvu rādītāju - viena un otra uzņēmuma vadītāja atalgojumu, rodas tomēr iespaids, ka viena uzņēmuma pārvaldība pelnījusi vairākkārt augstāku novērtējumu nekā otra. Vai arī te ir greiza regulēšana?
Ir plašs klāsts ar vēsturiski pieņemtiem lēmumiem, noslēgtiem līgumiem, sarunu praksi, tiesvedību. Tas viss ir atstājis ļoti lielu iespaidu uz to, kāda ir pārvaldes struktūra. Varbūt tieši tāpēc vajadzētu meklēt risinājumus, kā nodrošināt kopējo pārvaldi, lai tiktu ievēroti vienādi principi, bet tas tikai viens no variantiem, kā tālāk rīkoties.
Daudzu procesu vērtēšanā iesaistās arī drošības institūcijas. Cik lielā mērā šajā gadījumā tās ir iesaistītas, ja runājam par uzņēmumu apvienošanu vai neapvienošanu?
Es esmu pārliecināts, ka mūsu drošības institūcijas veic visus tām paredzētos darbus un seko visiem valsts drošībai nozīmīgiem procesiem.
Esam arī pieredzējuši, ka būtiskākie lēmumi tiek pieņemti lielā slepenībā un tikai tad, kad visi dokumenti parakstīti, kā saka, kad vilciens aizgājis, atklājas, ka izvēlēti valstiski ne tie izdevīgākie risinājumi. Kā gadījumā ar banku Citadele, ko pārdeva par pašas dažu gadu peļņu. Cik liela atklātība būs šajā gadījumā?
Tieši tāpēc ir ļoti rūpīgi jāizvērtē, kas notiek ar nozari. Es nedomāju, ka te kaut jel viens vismaz Latvijas pusē būtu ieinteresēts vai gatavs iet un darīt kaut ko tādu, ko pēc tam nevar izskaidrot sabiedrībai. Te ir runa par to, ka ir funkcionējoši uzņēmumi, katram no tiem ir savas attīstības iespējas, ikdienā, es domāju, katrs Latvijas iedzīvotājs var redzēt, kā tie darbojas, un mums šajā gadījumā nav jāpieņem kaut kādi pēdējā brīža lēmumi, kā varbūt bijis gadījumā ar banku vai citkārt, kad kādu direktīvu spēkā stāšanās dēļ bija sasteigti termiņi.