Nav noslēpums, ka amerikāņu attiecības ar šīs valsts pamatiedzīvotājiem ir bijušas visnotaļ sarežģītas. Pieņemsim, ka par genocīdu politiku pret indiāņu ciltīm saukt nevar, bet par integrāciju to dēvēt arī mute neveras. Lai kā arī būtu, tikai samērā nesen ASV sāka runāt par indiāņiem atņemtajām teritorijām un ka vēsturiskā taisnīguma vārdā iespēju robežās šie aktīvi jāatdod vai vismaz jānodrošina indiāņiem daļa no to izmantošanā gūtajiem ienākumiem. Tiktāl skaidrs.
Iedomāsimies situāciju. Kāda no ciltīm iepriekšējo gadsimtu politikas rezultātā ASV štatā X faktiski ir iznīcināta. Toties piesakās tai pašai indiāņu etniskajai grupai piederīgie, kas sev par laimi izdzīvojuši, jo genocīda, atvainojiet, teritorijas apgūšanas laikā mituši citā valstī. Tad nu šie ļaudis pieprasa savu X štatā dzīvojošo ciltsbrāļu īpašumus. Nē, tie neesot viņu vecvecāki vai citādi radinieki, bet tam nav nozīmes - t. s. asinis taču vienas! Ir pamatotas aizdomas, ka amerikāņu varas iestādes pret šādām prasībām izturētos diezgan vēsi, līdzīgi kā diez vai maksātu zulu NVO Dienvidāfrikā par zulu izcelsmes vergu ciešanām ASV. Tiktāl arī skaidrs.
Toties nav skaidrs, par ko vispār ir debates t. s. ebreju īpašumu atdošanas jautājumā. Latvijas Republika nav atteikusies risināt īpašumu atdošanas/kompensācijas jautājumus, ja runa ir bijusi par bijušo īpašumu radiniekiem. Vienlaikus Latvijas starptautiskie kauninātāji labprāt uzsver, ka ebreju kopiena Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara gados iznīcināta. Tātad jāsaprot, ka pašreizējās kopienas - vai vismaz tās daļas, kura visskaļāk pieprasa kompensācijas, - pamatā ir no citām valstīm Latvijā pēc kara ieceļojušie ebreji - kuri, protams, veido Latvijas ebreju kopienu šodien. Bet kāds tai sakars ar pirmskara kopienu? «Asinis»? Savdabīgs arguments no tādas nācijas puses, kura drausmīgi cietusi no režīmiem, kas ļoti mīl atsaukties uz «asiņu kopību».