Tiesa secinājusi, ka no vienlīdzības viedokļa ir pieļaujams dažāds pabalsta apmērs strādājošajiem un nestrādājošajiem vecākiem. Tā norāda, ka vecāku pabalsta mērķis ir kompensēt personai darbā gūstamos ienākumus, kurus tā zaudē bērna kopšanas dēļ, un sniegt atbalstu ģimenei, kurā ir bērns. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību vienlīdzības principam, tiesa secināja, ka nestrādājošie vecāki un strādājošie vecāki neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Personas, kas vienlaikus saņem darba algu un vecāku pabalstu, ir labākā situācijā nekā tās personas, kas ir bērna kopšanas atvaļinājumā un saņem tikai pabalstu. Attiecībā uz tiesisko paļāvību tiesa norāda, ka tās ierobežošana ir pieļaujama, ja tā kalpo sabiedrības kopējam labumam. ST ieskatā apstrīdētā norma šobrīd neliedz personai, kura strādā un kurai ir bērns līdz viena gada vecumam, saņemt vecāku pabalstu kā tādu.
ST arī vērš uzmanību uz to, ka, ieviešot vecāku pabalstu, izveidojās tāda situācija, kad ģimenes varēja izvēlēties vecāku pabalstu noformēt uz viena vecāka, proti, tā vecāka vārda, kurš pirms bērna piedzimšanas bija saņēmis lielāku atalgojumu. Piemēram, ģimenē, kurā līdz bērna piedzimšanai viens no vecākiem nestrādāja, bet otrs strādāja, pabalstu saņēma nevis tas, kurš nestrādāja un atradās kopā ar bērnu, bet gan tas, kurš strādāja un saņēma algu. Savukārt gadījumos, kad abi vecāki pirms bērna piedzimšanas bija strādājuši, viņi vecāku pabalstu lūdza piešķirt tam, kuram ir lielāka alga, lai gan mājās ar bērnu palika otrs vecāks, kuram vecāku pabalsts būtu jāsaņem 70% apmērā no savas vidējās algas. Šādā veidā izmantots vecāku pabalsts nonāca pretrunā gan ST iepriekš pieņemtajos lēmumos izteiktajām atziņām, gan valstī spēkā esošajai sociālās apdrošināšanas sistēmai, norāda ST.