Kādi ir visaukstākie laikapstākļi, kādos līdz šim esi skrējis?
Līdz šim aukstākais ir mīnus desmit, mīnus piecpadsmit grādu pagājušajā ziemā. Galvenais jau ir pareizi saģērbties. Ja esi silti saģērbies, nekur nevajadzētu būt nekādām problēmām ar skriešanu. Tāpat arī ar Antarktīdu. Tur būs, pieņemsim, mīnus desmit vai divdesmit. Protams, jāņem vērā vēja faktors. Tur tomēr ir liels plašums, klajums, līdzenums, kur vējam ieskrieties. Un katrs metrs sekundē dod tos papildu mīnusus.
Kādā ekipējumā Antarktīdā jāstartē?
Visiem tur ir silts apģērbs, speciāli apavi skriešanai kalnos un noteikti arī saulesbrilles, jo spožums tur ir nežēlīgs, cik esmu dzirdējis.
Antarktīdas maratona maršrutu jau esi izpētījis?
Jā, tur ir četri apļi mazliet vairāk nekā pa desmit kilometriem. Kopējais kāpums kalnos ir ap tūkstoš metriem. Kopā piedalīsies ap piecdesmit cilvēku.
Tas droši vien būs maratons, uz kuru visi dalībnieki dosies kopīgi?
Jā, tiekamies Čīles dienvidu punktā, visi lidojam uz Antarktīdu. Pirmajā dienā notiek aklimatizēšanās, otrajā dienā būs maratons un pusmaratons, tad diena brīva, un ultramaratons, kas ir simt kilometru. Pa vidu sacensībām paredzētas pastaigas, ekskursijas. Dzīvošana, protams, speciālajās teltīs.
Maratona rezultāti Antarktīdā gan droši vien stipri atpaliek no pasaules rekorda?!
Jā, skaidrs, ka tur rekordi nekritīs. Pagājušajā sezonā Iron Man dalībnieks čehs [Petrs] Vabrušeks laboja līdzšinējo Antarktīdas maratona rekordu, noskrienot distanci aptuveni trīsarpus stundās. No maratona rekorda šis rezultāts atpaliek ap pusotru stundu. Bet jāņem vērā arī tas, ka tur svarīgāks ir emocionālais ieguvums. Paskatījos video no pagājušā gada skrējiena. Daži tur sūkstās, kāpēc vispār maksājuši par šādu sevis spīdzināšanu (smejas).
Kādas ir izmaksas, piedaloties tajā maratonā?
Desmit ar pusi tūkstošu eiro. Tas neapšaubāmi ir dārgākais un ekskluzīvākais maratons pasaulē. Šajā summā iekļauts lidojums no Čīles uz turieni un atpakaļ, kā arī ikdienas izdevumi uz vietas visu četru piecu dienu laikā.
Cik maratoniem tev pašlaik pietiek līdzekļu?
Pagaidām tikai pirmajiem četriem paredzētajiem, no kuriem divi jau ir pieveikti. Pirmo noskrēju janvārī Marrākešā Marokā, izpildot Āfrikas maratona ķeksīti. Otrs bija februārī, kad Āzijas maratonu noskrēju Telavivā. Tas varbūt ir tā jocīgi, bet skatījos, ka tas skaitās Āzijas maratons. Eiropas maratonu, protams, skriešu Rīgā. Vēl man ir finansējums Dienvidamerikas maratonam Brazīlijā. Tālāk - uz Ziemeļamerikas mērķi - Ņujorkas maratonu -, Austrāliju - Melburnas maratonu - un Antarktīdu man pašlaik finansējuma vēl nav. Bet esmu stingri apņēmies to atrast un ceru, ka man tas izdosies. Ar Alūksnes pašvaldības atbalstu man jau nodrošināta dalības maksa Austrālijā un Amerikā, Ņujorkā tā ir 350 dolāru.
Bet kā tur nokļūsi?
Nokļūšana ir sāpīgākais jautājums. Man galvenais ir tikt tur. Tālāk es zinu, ka izdzīvošu. Vienalga, kā, bet izdzīvošu (smejas). Es izmantoju tā saukto couchsurfing (burtisks tulkojums no angļu valodas - dīvāna sērfings). Tas ir kā apmaiņas programma - cilvēks piedāvā savu dīvānu pret labi pavadītu laiku, pret iepazīšanos un tamlīdzīgi.
Cik pasaulē vispār ir cilvēku, kas ir noskrējuši pa maratonam visos kontinentos?
To ir grūti saskaitīt. Zinu, ka pašlaik Septiņu kontinentu maratona klubā ir 112 dalībnieku: 87 vīrieši un 25 sievietes. Skaidri zinu, ka neviens no Baltijas valstīm to vēl nav izdarījis. Ir jau diezgan daudz tādu cilvēku, kas to izdara vairāku gadu laikā. Katru gadu pa maratonam kādā no kontinentiem. Vienkārši labi pavada laiku. Savā ziņā tas ir kā maratona tūrisms. Bet mans mērķis ir to visu paveikt vienā gadā.
Un cik pasaulē ir tādu?
Precīzi nezinu. Pieņemu, kādi desmit vai divdesmit. Skaidri zinu, ka pagājušajā gadā kāds Polijas televīzijas sporta ziņu diktors to izdarīja vienā gadā. Zinu, ka ir tāds pasaules rekords, savdabīgs izaicinājums - visu izdarīt piecās dienās, visu laiku ceļojot atpakaļ laikā. Nezinu, vai tas ir Ginesa rekords, bet pasaules rekords tas ir.
Kāpēc parakstījies uz šādu pasākumu?
Mērķis ir parādīt pasaulei, ka arī latvieši ir dzīvespriecīga un sportiska tauta. Tas tomēr ir internacionāls projekts. Visos maratonos finiša taisni veicu un veikšu ar Latvijas karogu rokās. Kad cilvēki redz kādu mazāk pazīstamu karogu, nevis ierasto ASV, Lielbritānijas, Krievijas, Vācijas vai Francijas, viņi izrāda pastiprinātu interesi, atbalsta. Tas ir patīkami, ka varu nest Latvijas vārdu pasaulē.
Rupji rēķinot, visam šim pasākumam tev nepieciešams savākt ap 15 tūkstošiem eiro?
Apmēram tā, jā.
Tu zini, ka Latvijas Biatlona federācija šādu summu nevar savākt no privātajiem sponsoriem vienam gadam tavam novadniekam un vienaudzim Andrejam Rastorgujevam?!
Viņi varbūt arī nevar, bet pats Andrejs, manuprāt, gan var (smejas).
Atceros, ka bērnībā spēlēji basketbolu. Kurā brīdī pievērsies garo distanču skriešanai?
Skriet sāku tikai pirms diviem gadiem. Līdz 9. klasei viss bija kārtībā: skola, basketbols, un viss. Tad aizbraucu uz Rīgu: atbildība auga, pienākumu kļuva vairāk, mācījos, strādāju. Kad bija jāraksta bakalaura darbs, ikdiena pārvērtās absolūtā rutīnā: darbs, skola, darbs, skola. 16-17 stundu dienā pie datora. Tad vienkārši aizdomājos, vai esmu laimīgs un vēlos šādi pavadīt visu atlikušo dzīvi.
Un uzreiz sāki skriet?
Ne gluži. Sākumā sāku vairāk skatīties filmas, seriālus. Tas, protams, nedeva kāroto. Tad sāku aktīvāk apmeklēt publiskos pasākumus un ballītes. It kā bija forši, bet nebija īsti tas, ko gribētos. Izmēģināju peldēšanu, skvošu, citus komandu sporta veidus, bet tas nedeva miera sajūtu. Tad 2012. gada februārī vai martā sāku skriet, un ļoti iepatikās. Tas bija veids, kā sakārtot galvu, mazināt stresu, saplānot nākamo dienu, plus vēl arī veselīga nodarbe svaigā gaisā. Turklāt to var darīt jebkur un jebkad. Pēc diviem mēnešiem es jau iedomājos, ka varu noskriet pusmaratonu pasaules līmenī (smejas), tas, protams, slikti beidzās.
Pārvērtēji spējas?
Jā, tā varētu teikt. Pirmkārt, izvēlējos nepareizo apģērbu. Skrēju basketbola apavos, tērpos melnā kokvilnas kreklā, lai būtu forši (smejas). Nepaņēmu ūdeni līdzi. Uzņēmu tādu tempu, ka pēc desmit kilometriem mēle bija pār bortu. Bet finišu tomēr sasniedzu. Iemācījos, kā nevajag darīt. Nākamajā gadā nolēmu noskriet ultramaratonu Alpu kalnos. Paklausīju draugu padomam, ka jāpakonsultējas ar speciālistu, lai atgrieztos dzīvs un vesels. Vienojos ar Viktoru Lāci par palīdzību un sagatavojos. Bija intensīvs, mērķtiecīgs darbs, tiekšanās pēc mērķa. Pērn, kamēr visi līgoja un svinēja, es skrēju septiņdesmit kilometru pa Alpiem: augšā, lejā, augšā, lejā. Kopējais kāpums laikam bija trīs kilometri.
Un kā sekmējās?
Uzskatu, ka ļoti labi. Finišēju 25. vietā 510 dalībnieku konkurencē. Ņemot vērā, ka tā bija debija un, kā Viktors teica, sagatavojos no nulles bāzes, nav slikti. Gribēju noskriet zem deviņām stundām, un tas arī izdevās. Bija astoņas stundas un piecdesmit divas minūtes. Tas bija smagākais, ko līdz šim esmu darījis.
Kā tu nonāci pie septiņu kontinentu mērķa?
Īstajā laikā īstajā vietā, sērfojot internetā, nejauši uzgāju īsto lapu. Savā ziņā var teikt, ka tāds liktenis. Meklēju google.com informāciju par 50 maratonu klubu, bet atradu ideju par septiņiem maratoniem septiņos kontinentos. Papētot to tuvāk, konstatēju, ka no Baltijas valstīm neviens neko tamlīdzīgu nebija paveicis, un tad bija āķis lūpā - sāku visu plānot, meklēt atbalstu, gatavot mājaslapu un īsfilmu par projekta ideju... Ar veiksmes palīdzību viss izdevās. Pirmo posmu sedzu no personīgajiem līdzekļiem, ar otro man palīdzēja darba devējs. Tālāk - skatīsimies. Galvenais ir nokļūt. Esmu gatavs palikt kaut vai teltī (smejas).
Vai joprojām sadarbojies ar Viktoru Lāci?
Nē, jo līdzekļi ir ierobežoti, taču gatavošanās principi palikuši tie paši, kā gatavojoties ultramaratonam. Pirmdien, trešdien un piektdien vieglie skrējieni. Otrdienās, ceturtdienās un sestdienās man ir atsevišķi vingrinājumi - vai nu ātrumam, vai sprintam. Vienreiz nedēļā, sestdien vai svētdien, cenšos noskriet kādu garāku gabalu - virs divdesmit pieciem kilometriem -, lai ķermenis pierod pie distances.
Vai Antarktīdas maratonam jāgatavojas kaut kā specifiski?
Esmu redzējis dažus indivīdus, kuri izmanto skriešanas trenažieri saldēšanas kamerās (smaida), bet es Marrākešā pilnīgi nejauši satiku kādu amerikāni, kurš bija skrējis pēdējā Antarktīdas maratonā. Vārds pa vārdam, sākām runāt, un pajautāju, vai skriešana saldēšanas kamerās labāk sagatavo izaicinājumam. Viņš teica, ka nekādā ziņā. Tas esot pilnīgi ekstraordinārs pasākums, kam pēc būtības nevar sagatavoties. Viņš teica, ka tā esot bijusi labākā pieredze viņa mūžā.
Kur tu parasti skrien Latvijā?
Dzīvoju centrā un parasti aizskrienu līdz Mežaparkam un atpakaļ. Atkarībā no izvēlētā maršruta sanāk 15-19 kilometru.
Kāds ir tavs personīgais rekords maratonā?
Mērķtiecīgi kāpju uz augšu. Pirmajā maratonā uzrādīju laiku trīs stundas un divdesmit piecas minūtes. Marrākešā noskrēju trīs piecpadsmit, un Telavivā jau sanāca trīs desmit. Rīgas maratonā gribētos noskriet ātrāk par trim stundām.
Jums tur Alūksnē izveidojusies sava izturībnieku grupa: biatlonists Rastorgujevs, orientierists Edgars Bertuks, tu...
Nav ne jausmas, kāpēc tā sakritis. Vaigā cits citu pazīstam, bet neesam nekā savstarpēji saistīti. Katram bija savi draugi un paziņas, lai arī Alūksne nav supermilzīga. Grūti pateikt, kāpēc tieši Alūksnē ir tik daudz sportistu.
Jums tur laikam internetu vēlāk pieslēdza?!
(Smejas.) Droši vien.