Man interesantāk šķiet apdomāt izrādes režisora Džilindžera popularizēto ziņu par teātra eksperimentu - četri jaunie aktieri, kuri titullomās (Ieva Segliņa, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Kristaps Rasims, Artūrs Dīcis), nezināšot, ar kuru partneri tiem katrā nākamajā izrādē būs jāspēlē. Kā - vai tad šis stāsts par milzonīgajām jūtām, kuru dēļ varoņi gatavi nāvē doties, neprasa īpašu pieslīpēšanos, tik unikālu «jūtu ķīmiju», kāda var dzimt vienreiz mūžā? Tāpēc jau tas ir pasaulē skaistākais/skumjākais mīlas stāsts, lai skatītāji izrādes laikā sajustos līdzdalīgi brīnumā - pie mīlas jūtu dzimšanas…
Itāļu kinorežisors Franko Dzefirelli, gatavodamies slavenās 1968. gada Romeo un Džuljetas versijas uzņemšanai, aktierprovēs testēja tūkstošiem jauniņu Romeo un Džuljetu no visas Eiropas, līdz atrada to īpašo, saderīgo, ideālo pāri (tas nekas, ka mazpieredzējušie britu aktieri Leonards Vaitings ar Oliviju Hasiju filmēšanas gada laikā paguva viens otram noriebties līdz nāvei - galvenokārt nespēdami tikt galā ar «lomas atbildības» smagmi, jo iedomājās sevi par kaprīzām zvaigznēm, kam atļauts viss). Tomēr - varbūt šis ballē ieraudzītā mīlestības partnera pēkšņums tieši prasa pēc šādas nervozas neziņas - kurš būs mans Romeo? Arī leģendām apvītā cukursaldā Dailes teātra patriarha Smiļģa izrāde (1953) ar Viju Artmani un Mildu Klētnieci kā Džuljetu taču bija līdzīgs un, jāatzīst, diezgan nežēlīgs eksperiments - vienu vakaru Džuljetai pretī stāvēja blondcirtainais putniņš Eduards Pāvuls, citu - melnīgsnējais skaistulis Harijs Liepiņš… Ar kuru tad sanāca tā «īstā ķīmija» - mēs nekad neuzzināsim - slavenie latviešu aktieri nu rotaļājas ar simtiem, tūkstošiem eņģeļu Romeo un Džuljetām.
1597. gadā publicētā luga, kuru Londonā pirmais teātra kritiķis Zāmuēls Pepīss nosauca par «visbriesmīgāko, ko viņš savā dzīvē pieredzējis», izcietusi dažādākās modernizācijas un interpretācijas. Romeo un Džuljeta traktēta gan kā stāsts par divu naidīgu dzimtu (vai tautību - piemēram, krievu un latviešu) lāstu, gan kā himna pašuzupurēties gatavai draudzībai, gan kā līdzība par nejaušu apstākļu sakritībām, kuras cilvēki muļķīgi domājas saukt par fātumu, likteni. Ir režisori, kas amizējušies ap faktu, ka Šekspīra laikos sieviešu lomas spēlēja jauni zēni, un Džuljeta, kam pazodē tikko dīgst spalviņas, - Primadonnu iebarotiem skatītājiem varētu būt jautri.
Tomēr pat slavenākais XX gadsimta modernā teātra teorētiķis, šekspirologs Jāns Kots spiests atzīt - pasaules literatūrā Romeo un Džuljeta visupirms un galvenokārt ir dižākais, smeldzīgākais stāsts par mīlestību: «Ja uz skatuves jums nav vajadzīga mīlestība - ņemiet citu lugu, negrābstieties gar Šekspīru!»
Dziest rampas ugunis, teātra izplatījumā izplēn kaislais love story, un skatītājs alkst emocionālas katarses: For never was a story of more woe/Than this of Juliet and her Romeo.
«Nav stāsta skumjāka…» Exeunt - tā Šekspīram finālā. Viņi aiziet.