Ellīgs prieks
Par jaunajiem vairs mūs diez vai var nosaukt, saka pats V. Sīlis. Vēl pērn «droši vien bija izdevīgi tā mārketēt», lai aizsniegtu jauniešu auditoriju. Šosezon viņš un viņa studiju biedri Latvijas teātros ir ļoti noslogoti, strādā daudz, būtībā kā režisori pirmajos darbos sevi jau pierādījuši. Arī rādot, kas katram teātrī tuvāk. Vismaz šajā aspektā novalkātā frāze par krīzi kā iespēju laiku tiešām atbilst dzīves īstenībai, jo materiāli vairāk nodrošinātā periodā jaunajiem teātros «iesisties» būtu grūtāk. Tagad piedāvājumu netrūkst. V. Sīlis pat iedegas: «Var jau būt, ka cilvēki bija pieraduši taisīt vienu izrādi sezonā. Bet šobrīd tā nevar. Ir jāstrādā daudz.»
Nacionālajā teātrī V. Sīlis atgriežas pēc burvīgi sirsnīgā Par mammām un diplomdarba - Marka Rāvenhila Dažām atklātām fotogrāfijām, par kurām kursa vadītāja Māra Ķimele ar izbrīnu toreiz teica: nesaprotu. Nesaprata viņa, no kurienes «labajam puisim bez dzīves pieredzes» V. Sīlim interese par narkomāniju un spītība darīt pa savam, kad pedagogi par izvēli pauž šaubas.
Diplomdarbs bija veiksmīgs, kaut gan tagad par darba procesu režisors saka: traki. «Skani un Kažociņu esmu iemīlējis kopš diplomdarba, kad mēs izgājām ellei cauri. Un tad gribas ar tiem cilvēkiem iet cauri ellei vēlreiz. Jo tas vienmēr ir ellīgi. Tu zini, ka traki būs, bet gribas turpināt.» Gan Daiga Kažociņa, gan Jānis Skanis spēlē arī Pierādījumā, vēl arī «zelta puika» Ivars Puga un Anna Klēvere, par kuru režisors saka - viņa ir katalizators tam, cik precīzi strādāju, jo ļoti precīzi klausās. «Gribēju cilvēkus, ar kuriem man ir labi, kurus es jūtu, ar kuriem gribu strādāt. Un es arī turpmāk gribētu ar viņiem ko darīt,» saka V. Sīlis. «Pēc pirmizrādes aktieriem gribu pieminēt relativitātes teoriju. Tādā anekdošu līmenī. Laiks pie zobārsta velkas, bet tad, kad apsēžas blakus skaista meitene, laiks aizskrien šausmīgi ātri. Kaut kas līdzīgs bija ar šo darbu - lieliski pavadīts, skrienošs laiks.»
Paaudzes lieta
Kā vienu paaudzi, vismaz estētiski, V. Sīlis kursa biedrus neizjūtot. Manifestu un formālu grupu nav. Toties esot draudzība un līdzīga domāšana. «Tas ir interesanti. Piemēram, ar Lauru (Grozu - Z.R.) mēs taču estētiski pavisam neesam līdzīgi, bet reizēm domājam ļoti līdzīgas domas,» saka režisors, kurš pašlaik, piemēram, Ģertrūdes ielas teātrī Kārļa Krūmiņa Svētceļniekā skatāms aktiera ampluā. Vērts pievērst uzmanību arī viņa paša iestudējumiem neatkarīgajos teātros. Bet Liepājas teātrī skatāms V. Sīļa formā tīrais, šķiet, līdz sīkumiem nostrādātais Entonija Nelsona Cenzors, kas Latvijas teātra kontekstā šķiet kā svaiga ūdens malks - skatoties neskaitāmus tēmas apžļembājumus, ar laiku neizbēgami zūd ticība tam, ka teātris par seksu un attiecībām varētu pateikt ko būtisku un neklišejisku. Izrādās - var.
Arī Pierādījums nerisina vieglas tēmas. Pirmais, kas režisoru ieinteresējis lugā - kā idejas dēļ tiek pazaudēta cilvēcība. «Izrāde ir par matemātiķiem un normāliem cilvēkiem. Par māksliniekiem un tiem, kas grib mākslai pieskarties. Par trakumu un normālību. Lai cik mēs jauki būtu kā cilvēki, tiklīdz ir ideja un vēlme kaut ko izdarīt, zaudējam cilvēcību pret saviem tuvākajiem, mīļākajiem cilvēkiem. Tai pašā laikā - kā var nesekot idejai?» jautā V. Sīlis. «Ārkārtīgi skaists stāsts, ap kuru veidojas vesels kosmoss ideju un jautājumu. Man ir svarīgi, lai aktieriem nebūtu garlaicīgi. Un svarīgi, lai stāsts būtu iestudēšanas vērts. Neko citu jau skatītāji nenāk uz teātri skatīties. Vismaz man ir tāda sajūta.»
Kas ir laikmetīgs teātris, režisoraprāt? «Man pēdējā laikā uz šo jautājumu ļoti grūti atbildēt. Sevišķi tagad, kad pēkšņi latviešu teātris grib būt ļoti laikmetīgs. Tas ir meinstrīms - kā atsaukties uz krīzi, kā būt laikmetīgam? Topā ilgu laiku bijusi vienkāršība, un es jūtu, ka kaut kas mainās, bet uz kuru pusi? Kas ir laikmetīgs teātris? Tas, kurā tu saķer cilvēku, viņš pieslēdzas,» režisors saka. Vai laikmetīgs teātris ir labs teātris? «Tieši tā. Vai nu skar tevi, vai ne. Jāatrod tikai viltīgāks veids, kā iedarboties, jo ar bomi pa pieri - tas vairs nestrādā. Kaut gan vajag arī to. Cilvēkiem vienmēr gribēsies lasīt arī romānus, kuros viss ir izstāstīts. Un šī izrāde arī ir tāds grodi izstāstīts romāns. Par laikmetīgu nesauks, kaut gan tur ienāk arī šodiena.»
Visvairāk V. Sīli tomēr nodarbinot jautājums par Nacionālā teātra specifiku. «Esmu redzējis Jaunušana pēdējās izrādes, bet kas ir tas, ko viņš darīja tai laikā, kad bija topā? Kā tas tagad izpaustos? Par to daudz domāju. Tāpēc nedomāju, ka šis ir kas jauns. Tikai dara jauni cilvēki.»