Nodarboties ar saviem mazbērniem ir nesalīdzināmi vieglāk, nekā būt algotai vecmāmiņai svešiem maziem bērniem.» Aija Vīgante ir viena no pirmajām Rīgas Aktīvo senioru alianses (RASA) iedibinātās Vecmāmiņu kontaktbiržas dalībniecēm un ir uzņēmusies rūpes par četriem ziķeriem divās jaunu cilvēku ģimenēs.
Pacietības pārbaudījums
Vecmāmiņu kontaktbiržas mērķis ir palīdzēt jaunām ģimenēm, kā arī seniora vecuma sievietēm, iesaistot viņas darba tirgū. Lai vecmāmiņu sniegtā palīdzība būtu kvalificēta, biedrība RASA strādā tikai ar izglītotām sociālajām vecmāmiņām, kas apguvušas Profesionālas pilnveides izglītības programmu.
«RASA darbojos kopš tās dibināšanas brīža. Kad veidojās Vecmāmiņu kontaktbirža, kādai kundzei vajadzēja pieskatīt mazbērnus, un es piekritu. Jaunā ģimene bija atgriezusies Latvijā no ārzemēm ar diviem bērniem - meitenītei četri gadi, puikam pieci ar pusi,» pirmsākumus atceras Aija Vīgante. Seniores pienākums bija mazos izņemt no bērnudārza, vest uz dziedāšanu, sporta nodarbībām. Īstajiem vecvecākiem tam nebija laika, jo viņi strādāja, daudz ceļoja. Kad mazie saslima, Aija bērniem sēdēja blakus, arī pie ārstiem veda. Attiecības veidojās ar pārbaudījumiem, un tagad Aija apliecina: «Tās atkarīgas no bērnu vecākiem.» Kad auklējamais mazbērns ir viens, tad esot vieglāk, divatā mazie mēdz sadarboties, lai pārbaudītu sociālās vecmāmiņas pacietības, izturības un atjautības robežas. «Bērni ir ļoti gudri, saskatās filmas un izgudro pārbaudījumus - to man netrūka,» stāsta Aija.
Reiz meitēns ziemas laikā uz ielas, kad Aija abus vedusi uz nodarbībām, izrāvies auklītei no rokas. «Tas man bija ļoti liels stress. Mana seja laikam pilnībā pārvērtās, biju pārbijusies, un tad arī mazie paši sabijās, saprata, ka tā nedrīkst rīkoties. Šo starpgadījumu pēc tam atstāstīju viņu mammai, tomēr vecāku klātbūtnē bērni uzvedas citādi - tas ir raksturīgi visiem bērniem,» novērojusi Aija Vīgante, viņa turpina: «Reiz arī pa galvu dabūju - ar rotaļu mašīnīti. Man patiesi sāpēja. Apsēdos, sāka asaras birt. Teicu - tagad sauksim policiju un ātro palīdzību, un zvanīšu mammai. Es centos nekad nepacelt balsi. Jo, kad paceļ balsi, bērni uz to reaģē tā, ka auklīte ir izsista no līdzsvara un tad viņi var muļķoties. Izstāstīju mammai - saruna bija nopietna. Beigās bērni šo starpgadījumu paši pārdzīvoja, un tamlīdzīgas situācijas vairs neatkārtojās.»
Intelekta tests
Ko tikai Aija savos gados nav darījusi kopā ar bērniem - futbolu spēlējusi, arī vārtos stāvējusi! Galda spēles spēlējusi, zīmējusi. Plašā dzīvoklī, kurā svešs cilvēks var apmaldīties, paslēpes spēlējusi. «Šie vecāki bija ļoti jauki un pretimnākoši, arī manas prasības un noteikumus akceptēja, jo es, piemēram, negribēju paslēpes spēlēt bērnu vecāku guļamistabā. Šie vecāki bija dzīvojuši ārzemēs, un viņiem bija atšķirīga attieksme,» atzīst Aija un piebilst - bērni seniorei uzdevuši ļoti daudz jautājumu, un, ņemot vērā konkrēti šo mazuļu augsti attīstīto intelektu, ar šādu tādu izskaidrojumu nepietika.
Atbildes, kuras nav zinājusi, Aija meklējusi izziņas literatūrā. «Vecāki šiem bērniem stāstīja visu par visu, tāpēc nevarēju uz jautājumiem atbildēt kaut kā - kaut vai par to, kā darbojas pulksteņa mehānisms. Ja ko nezināju, teicu mazajiem - es atbildi uzzināšu, tad rīt pastāstīšu, jo es visu nevaru zināt,» stāsta Aija un uzsver - melot gan bērniem nedrīkst, jo zaudēt viņu uzticību nevar nekādā gadījumā. Aijai pat nācies mazajiem atbildēt uz jautājumiem par bērnu nākšanu pasaulē: «Bērni man teica, lai nestāstu par stārķi un kāpostiem. Tad prasīju, ko par to stāstījusi mamma, lai pastāsta. Pati centos atbildēt neitrāli.»
Nepazaudējot cieņu
Taujāta, vai šīs ģimenes bērni savu auklīti cienījuši, Aija saka, ka respektējuši gan: «Mums joprojām ir labas attiecības, šad tad sazināmies pa telefonu, bet šī ģimene atkal ir pārcēlusies uz ārzemēm, un tad jau dzīve rādīs - varbūt kādreiz aizbraukšu ciemos.» Aijai bijusi pieredze arī citā ģimenē, kur aug divarpus gadu vecs puika un četrgadīga meitene. Šajā ģimenē seniorei nostiprinājusies pārliecība - lai strādātu par auklīti, bērni ir jāmīl. Jāpiemīt tādām īpašībām kā iejūtība, atbildības sajūta.
Seniore neslēpj - kopumā abās ģimenēs piedzīvotā atbildības sajūtas radītā spriedze bijusi tik liela, ka neizturējusi veselība. «Kad stresa ietekmē atkal saslimu, sapratu, ka es šo darbu nevaru darīt, jo man ir ļoti liela atbildības sajūta - vēl lielāka nekā pret saviem mazbērniem. Padomāju - vai man to vajag? Sapratu - tomēr ne. Nesen mani aicināja pieskatīt gadu un sešus mēnešus vecus dvīņus. Patiesībā tādā situācijā bērnu pieskatīšanai nepieciešami divi cilvēki, jo viens to izdarīt nevar - ne jauns, ne vecs. Es atteicu,» stāsta Aija.
Viņa secina - caur bērniem var spilgti izjust ģimenē valdošo atmosfēru: «Bērniem nekad neko nedrīkst pārmest. Citreiz bērns kaut ko izdarījis, pienāk klāt, lūdzas - auklīt, nesaki mammai. Bija arī lietas, ko es neteicu mammām. Ja apsolīju, tad solījumu pildīju, jo bērni to ļoti atceras. Reiz bērnam apsolīju nākamajā dienā atnest kaut kādu lietu, bet es to aizmirsu. Vienkārši aizmirsu! Bērns pārmeta - tu taču solīji! Es atvainojos un otrajā dienā solīto izpildīju. Ja tu esi kaut ko bērnam solījis, tas ir jāpilda. Ģimenēs bieži nesaskaņas sākas ar to, ka vecāki neizpilda bērnam solīto. Tā rodas neticība.»
Aija Vīgante uzskata - kura katra seniore strādāt par vecmāmiņu nevar: «Visi nevar būt prezidenti, skolotāji vai apkopēji. Savulaik esmu strādājusi arī bērnudārzā, kā arī pieskatījusi māsas bērnus - šī pieredze palīdzējusi saprasties ar bērniem. Taču manā vecumā tas ir grūts darbs. Tiem, kuri iet soli solī ar jaunatni, prot pielāgoties apstākļiem, ir vieglāk. Mēs manās mājās dzīvojam trīs paaudzes, un paaudžu atšķirības var izjust. Ja seniors neprot iet kopsolī ar jaunatni, strādāt par auklīti svešā ģimenē būs grūts izaicinājums.»