Vīlušies būs tie, kuri uz Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstādi, ko piedāvā fotomākslinieks Ivars Grāvlejs, ies skatīties bildes. Ne viņa paša, ne arī nezināmo latviešu daiļradi neredzēt. Izstāde, kas skatāma līdz 4. septembrim, ir subjektīva, ironiska interpretācija par Latvijas fotogrāfijas pagājušā gadsimta vēsturi. Projekts Nezināmā latviešu fotogrāfija ir fragments no maģistra darba, ko autors rakstījis, absolvējot FAMU Izpildītājmākslas akadēmijas Kino un televīzijas fakultāti Prāgā.
I. Grāvlejam, kam pašam bijušas vairāk nekā 40 personālizstādes Rīgā, Prāgā, Budapeštā, Briselē un citur un kurš piedalījies vairāk nekā 50 grupu izstādēs, vistuvākā ir dokumentālā reportāža, kādu laiku viņš strādāja arī laikrakstā Diena. «Īstais mirklis ir tad, kad pieej pārāk tuvu un… tu uztaisi portretu,» viņš raksturo savu daiļradi. «Bet tas ir intīmi. Mākslas kontekstā tas nepozicionējas, un par to es varbūt pēc piecdesmit gadiem izstāstīšu. Bet varbūt arī ne.»
Kāpēc būtu jāredz izstāde Nezināmā latviešu fotogrāfija? «Protams, laiku vasarā var pavadīt arī produktīvāk, nekā ejot uz izstādi,» I. Grāvlejs ir mazrunīgs. «Bet, ja nu ir interese, tad tā ir iespēja uzzināt par fotogrāfiem, par kuriem neviens nav zinājis.» Tā arī ir, jo izvēlētie fotogrāfi un notikumi ir subjektīvs redzējums, kas provokatīvā veidā raksturo Latvijas fotogrāfijas tendences un priekšstatus. Izstādes autors šajā kontekstā sevi pozicionē kā fotomākslas vēsturnieku. «Latvijas fotogrāfi nav vērsti uz ārēju spožumu un ātru slavu. Tas padara viņu popularizēšanu starptautiskajā arēnā daudz komplicētāku. Latvijā ir daudz interesantu un spēcīgu fotogrāfu, kuru darbus raksturo ziemeļnieciska atturība, dziļums un daudzveidība,» I. Grāvlejs stāsta. «Jaunatklātie pagājušā gadsimta autori ir pienesums latviešu kultūrai. Neskatoties uz to, ka latviešu fotogrāfi pārsvarā pārstāvējuši piktoriālās fotogrāfijas virzienu, ir daudz autoru, kuri pasaules fotogrāfijas kontekstā bijuši progresīvi domājoši un laikmetīgi, piemēram, Toms Rozenbaums, Jānis Auseklis un skandalozais fotoreportieris Jānis Piparsons, kura vārds Latvijā nevienam neko neizsaka.»
Izstāde gan ir tikai stāsts par šiem fotogrāfiem, tajā nav viņu fotogrāfiju. «Piemēram, Toms Rozenbaums 60. gados, protestējot pret padomju iekārtu, fotografēja, nenoņēmis vāciņu no objektīva, un pēc filmas attīstīšanas palielināja vienīgi nosēdušos putekļus uz fotofilmas,» stāsta izstādes autors. Kā vienu no ievērojamākajiem XX gs. 70. gadu fotogrāfiem viņš izceļ Jāni Ausekli, kurš bija Latvijas hipiju kopienas Lakstīgala dalībnieks un dokumentēja hipiju bohēmu un muzikālo kultūras dzīvi. I. Grāvlejs uzskata, ka pēc 1991. gada, kad Latvija atguva neatkarību, finansiālu iemeslu dēļ daudzi fotogrāfi pārstāja nodarboties ar radošo fotogrāfiju un pievērsās komerciālajai darbībai. Ko no izstādē minētajiem fotogrāfiem varētu mācīties? I. Grāvlejs saka: «Neko. No attēla neko nevar mācīties. Galvenais ir mārketings.»