Savulaik talantīgs režisors, izcilas dokumentālas filmas _Balss_ autors, 80.gadu otrajā pusē ķērās pie kinofestivāla veidošanas. Sukuta provokatīvais gars sakabē ar labām kino vēstures zināšanām (kā jau Krievijā studējušam) _Arsenālu_ ilgus gadus padarīja par patiesi unikālu notikumu - multimediālu radošās enerģijas apmaiņas teritoriju. Akcijas, instalācijas, provokācijas - visas šīs starpžanru spēles - ilgu laiku veidoja _Arsenāla_ unikalitāti, jo neviens «normāls» - pasaules vai provinces - kinofestivāls ar šādām lietām nekrāmējas. Kopš pēdējā _Arsenāla_ Augusts Sukuts ir atgājis malā - jā, protams, nosacīti, jo juridiski ar _Arsenālu_ viņam saistība ir, viņš ir atgājis malā arī ģeogrāfiski - jau vairāk nekā gadu Sukuts dzīvo Spānijā, Valensijā, namā ar dārzu, kurš kļuvis par viņa absolūtās brīvības zonu. Pirmdien publikai Latvijā tiks prezentēts pamatīgs darbs četru gadu garumā - grāmata Arsenāls. Kāda ķecerības vēsture, kas sarakstīta kopā ar žurnālisti Kristīni Matīsu. Sukuts nebūtu Sukuts, ja grāmata nepiedāvātu «ieprogrammētu» sensāciju - kaut vai statistisko: 2184 filmas, 1450 režisoru, kas pieminēti/aprakstīti šīs grāmatas 672 lappusēs, 746 ilustrācijas - jūsu uzmanībai ir pamatīgs ķieģelis, _Arsenāla_ objektīvā un subjektīvā vēsture. Par šo dubulto skata punktu liecina gan grāmatas daudzie un dažādie pielikumi, gan enciklopēdiski šķirkļi par _Arsenālam_ būtiskām personībām - no Žorža Meljesa līdz Andrejam Plahovam un Atim Amoliņam. Sarunā ar Augustu Sukutu un faķīrisku darbu paveikušo Kristīni Matīsu apzināti nevaicāju par _Arsenāla_ nākotni, šerpums, kas ieskanas Sukuta balsī, tuvojoties šīm teritorijām, liecina par bīstamību.
A.Sukuts. Tik neprasi, vai man bija kāda ideja un doma, ķeroties pie šīs grāmatas - nekādas, absolūti nekādas. Grāmatai nav nekāda pamatojuma.
K.Matīsa. Visas labākās idejas Augustam rodas gultā...
A.Sukuts. Tas bija klīnikā, naktī. Man iztaisīja pirmo operāciju sirdij, naktī labi gulēju, bet no rīta pamodos ar jau aprakstītu lapiņu - grāmatas struktūru. Būtībā mēs tajā neko nemainījām.
Ja tev viss bija tik skaidrs, kāpēc vajadzēja līdzautoru?
A.Sukuts. Es Kristīni pietiekami sen jau pazīstu.
Bet sevi taču pazīsti vēl senāk?
A.Sukuts. Man ir interesanti strādāt kopā. Kino jau nav māksla, bet īpaša plebejiska nodarbe, kur vajag līdzbiedrus.
Bez Arsenāla vēstures grāmatā ir spilgtu personību apraksti, enciklopēdiski šķirkļi...
A.Sukuts. Es neko neizdomāju, vienkārši tas viss kaut kādā veidā vienā naktī bija pierakstīts uz avīzes strēmeles. Es šo grāmatu redzēju kā dēku literatūru ar perfektu uzziņu materiālu.
Kādas ir tavas attiecības ar pašreizējo Arsenālu?
A.Sukuts. Juridiski es esmu uzraudzības padomes priekšsēdētājs kopā ar Māri Gaili un Ritu Lasmani, Aleksandru Bussi - vecā, labā komanda, mēs pārraugām tagadējās komandas darbu. Uzņēmumu vada Sonora Broka - viņai izdevies noorganizēt vairākus festivālus (Ziemeļvalstu filmu dienas, Fantāzijas filmu festivālu - D.R.) šajos grūtajos laikos, tas ir labi. Esmu gandarīts. Mana līdzdalība ar to arī beidzas. Vēl es šad tad atvedu nedaudz vīna un kādu dāvanu - tas ir būtiski, jo Arsenālā strādā sievietes. Un viss.
Tev pašam negribas vairāk piedalīties?
A.Sukuts. Es uzskatu, ka es piedalos. Tu domā - kāpt uz skatuves? Nē. Man tas ir garlaicīgi.
Kādreiz tev patika?
A.Sukuts. Tas bija mānīgi, ka man tas patika. Tas man neizraisīja nepatiku, dies pasarg! Es melotu, ja tā teiktu, taču man nācās pārkāpt sev pāri. Tagad es daru to, ko gribu. Es varu staigāt savā dārzā bez biksēm! Un tas, manuprāt, ir lielākais ieguvums visā manas dzīves laikā kopš bērnības. Ja tā nopietni runā, es esmu brīvs...
Tu es bijis pamatīgs darbaholiķis, un šīs grāmatas biezums to pierāda. Kā tas ir - pēkšņi būt brīvam?
A.Sukuts. Labi... Es tiešām mēģinu būt brīvs. Ir ļoti labi. Spānijā sāku spēlēties ar datoru un faktiski pirmo reizi pieskāros klaviatūrai.
Kā? Tu pats neraksti ar datoru?
K.Matīsa. Nekad neaizmirsīšu, kā mēs rakstījām. Tas bija šausmīgi skaisti. Es sēžu Augusta kabinetā priekšnieka krēslā pie datora un klabinu, viņš - uz mazā beņķīša acis aizvēris un runā. Kad viņš dzird, ka klabēšana apstājas, atver acis un saka - nepatika? Precīzu tekstu dod ārā…
A.Sukuts. Tīrraksts tapa uzreiz. Katru teikumu, ko mēs uzrakstījām, Kristīne nolasīja. Labojām uzreiz, ja bija līdzīgi vārdi. Ar acīm es neko nelasīju, dies pasarg, Kristīne lasīja skaļi. Mums ļoti labi saskanēja. Pat ideāli, vienkārši ideāli.
Tad jau varbūt vēl kaut kas jāraksta?
A.Sukuts. Es jau esmu uzrakstījis. Līdz šim darbā es neskāros klāt klaviatūrai kaut vai tāpēc, ka man bija kolēģes, kas to darīja 1000 reižu labāk un ātrāk nekā es. Tā es vispār nebiju to apguvis. Taču, tikko es klaviatūrai pieskāros savā Spānijā, redzēju, ka burti un teikumi sāk kaut kā veidoties. Esmu uzrakstījis divus scenāriju uzmetumus, kuri man, pašam par brīnumu, patīk. Viens ir klasisks vesterns, kura darbība notiek mūsdienās, uzrakstīju profesionālu krimināldarbu Aizmirstā melodija mutes ermoņikai. Otrs - veltījums jūgendam. Atradu vecu fotogrāfiju no XX gs. sākumā, kur ir skaista, jauna sieviete caurspīdīgā jūgenda peņuārā...
Vai ir cerības, ka šie scenāriji varētu pārtapt filmās?
A.Sukuts. Šobrīd es par to nedomāju. Nezinu, kāda Latvijā ir situācija...
Tajās divās dienas, ko es te esmu, nogāju pa Valdemāra ielu, redzēju, ka veca kundze baro kaķus ar pienu - to es piefiksēju. Piefiksēju, ka spēļu nami nav mazinājušies, vēl kaut ko. Nesapratu, kā rīkoties ar e-talonu. Kundze kioskā man teica, jūs tikai desmit nopirkāt, bet vajag pirkt vairāk, cik vien iespējams, jo pēc Jaunā gada būs pārmaiņas. Es saprotu, ka tagad visu vajag nopirkt pēc iespējas ātrāk un vairāk…
Sēžot Spānijā, lasi Latvijas ziņas?
A.Sukuts. Nē, faktiski nē. Skatos spāņu ziņas. Skatos Euro News, un ar to man pietiek.
Latvija kā «nelaimes zona» parādās?
A.Sukuts. Latviju manā Valensijas apgabalā atpazīst pēc Gulbja. Tenisista. Es saku Latviju, viņi saka - ā, Gulbis. Tas ir simpātiski. Tur cilvēki ļoti seko futbolam un tenisam.
Kā tevi tur uztver? Esi iejuties?
A.Sukuts. Es jūtos kā savā zemē. Bet jau 1999.gadā, kad es tur pirmo reizi aizbraucu, sapratu, ka tā ir mana zeme, ka man tur ir jādzīvo. Tur nebija problēmu, uzreiz bija skaidrs. Man tur nebija jāiejūtas, tikai jāsameklē, kur dzīvot, kā eksistēt, tas prasīja desmit gadu.
Kādas ir tavas attiecības ar vietējiem?
A.Sukuts. Cilvēki ir ļoti atvērti. Tāpat kā es mīl dzīt jokus, skaidrs, ka sākumā bija valodas problēmas, bet viņi tāpat kā itāļi izlīdzas ar žestiem. Tad viņi saprata, ka man iet lēni ar to spāņu valodu, un pieņēma manu latviešu valodu. Tie, kas strādāja pie manis, bija spiesti iemācīties latviešu valodu - vienkāršā līmenī. Kas viņiem atlika? Tagad es nedaudz runāju spāniski.
Tā kā viņi zina, ka esmu atturīgs, viņi arī neuzbāžas. Ja ir ciemiņi un viesības, tad jautrība sit augsti vilni. Sākam ar baltiem vīniem, tad pārejam pie sarkaniem, un ap pusnakti jau visiem iegaršojas šņabis - man mājās ir labs krievu šņabis. Esmu viņiem iemācīju huzāru laiku dzeršanas tradīciju, kad uzliek glāzi šeit (rāda saliektu elkoni) un dzer. Pie pirmās glāzes visi saka mūsu sarežģīto vārdu «uz veselību!», mēs skandinām, tad, kad sarkanie vīni beidzas, no «veselību» paliek tikai galotne - «bu». Vēl vēlāk - ir «bu», «bu»...
Alikantē un Valensijā ir ļoti labi vīni, man mājās jau arī ir vairāku simtu pudeļu kolekcija - Kristīne redzēja. Zeme ir lēta - viss ir zem eiro kilogramā, augļi, dārzeņi - 50-60 centu. Vīns - nepilnu eiro, dzīvot var ļoti lēti. Tur ir karsts, tālab no gaļas es faktiski esmu atteicies, es gan dzīvoju kalnos un man vējš ventilē, ja ielejā ir 40 grādu, tad pie sevis to nejūtu. Atbraucu uz Rīgu, kas jums te notiek - te līst, te migla, te auksti, kas tā jums par valsti? Man saka - aizrāvies esi.
Pieskāries sociāli akūtam tematam. Ko darīt - braukt prom vai palikt te, kur līst un ne tikai šī ķeza? Ko iesaki?
A.Sukuts. Tas katram pašam jāizšķir. Brauc prom ļoti daudzi. Esmu saticis tos, kuri brauc uz Portugāli. Jauniem cilvēkiem ir jāraujas uz āru. To, ko es esmu šeit divās dienās saklausījies... Faktiski valstī ir ārkārtas situācija. To redz ar neapbruņotu aci! To arī vajadzētu atzīt - valstī ir ārkārtas situācija, dodot Ministru kabinetam iespēju rīkoties operatīvi. Visi jau neaizbrauks, bet daudzi aizbrauks.
Depresīvi…
A.Sukuts. Es neesmu depresīvs cilvēks, esmu rīcības cilvēks, bet es novērtēju reālo situāciju un redzu, kā būtu jārīkojas. Arī ārvalstī dzīvojošie nezaudē saiti ar šejieni -pasaule kopumā ir sākusi ļoti aktīvi pārvietoties, tas jau neattiecas tikai uz depresiju vai krīzi. Sākas citi laiki. Cilvēkiem vairs nevajag uzturēties vienā konkrētā valstī, arī intervijas var rakstīt, izmantojot tehnoloģijas, videokonferences… Tā mēs maketu saskaņojām. Manos kalnos nebija interneta, runājām pa mobilo telefonu stundām ilgi.
Ja tev pašam būtu jānoformulē, kas bijis Arsenāls, nevis 672 lpp., bet dažos teikumos…
A.Sukuts. Tā ir daļa no manas dzīves, ja es nedomāju šovakar nomirt. Ja nomiršu, tad tā būs bijusi visa mana dzīve. Bet, tā kā es to negrasos darīt, tad tā ir tikai daļa, bet noteikti ne tā sliktākā. Es sev vēl rezervēju pilnīgi citu dzīvi.
Arsenāls - tie ir ļoti daudzi cilvēki, kas ar tevi ir strādājuši, tevi atbalstījuši. Tavas «meitenes», režisori, kas šajā un jau citā saulē. Kādas tev ir attiecības ar tiem cilvēkiem, kuri ir šajā grāmatā klāt?
A.Sukuts. Tā ir tā Ķeipenes (vieta Ogres raj., uz kuru tradicionāli devušies Arsenāla viesi, kur godināts S.Eizenšteins u.c. - D.R.) bāka, vieta, kur visi šie cilvēki satiekas. Tas galds, kas tagad ir uzbūvēts... Un, par brīnumu, tur brauc cilvēki, kas mani pārsteidz. Un pat ja tur nebrauktu, tā bāka un galds tur ir. Tā ir vieta, kur koncentrējās cilvēki, kuri ir bijuši - viņi paliek ar mums kopā. Filmas aiziet.
Filmas arī paliek. Tu atgriezies pie tām filmām?
A.Sukuts. Jā, Spānijā ir brīnišķīgi veikali ar diskiem - visa pasaules kino klasika! Es eju un laizos...
Pērc taču arī?
A.Sukuts. Parasti mēs visu atliekam uz vēlāku laiku - kaut kad es šito izlasīšu, to es arī izlasīšu... Es nu esmu tajā vietā, kur es tiešām lasu. Esmu aizvedis pārsimts grāmatas un lasu, un skatos filmas. Nesen saviem kaimiņiem - viņš ir deviņdesmitgadīgs atomfiziķis no Šveices, arī kundzei jau pāri septiņdesmit, - uzliku Vaterlo. Viņi, nabagi, tādi pieklājīgi cilvēki, skatījās un piemiga...
Ja tev nebūtu bijušas veselības problēmas, vai tev būtu bijis spēks paiet malā no Arsenāla?
A.Sukuts. Man ir grūti tā nodalīt, bet tad, kad ar Māri Gaili sākām 1986.gadā, pateicu, ka es šajā jomā būšu 20 gadu. Tā arī notika, sen zināju, ka šo ciklu nobeigšu.
Nebija grūti piecelties un aizbraukt?
A.Sukuts. Nē, grūtuma nebija nekāda.
Un greizsirdība, ka tur kāds cits ķēpājas tavā vietā, ar tavu ģeniālo ideju, - šīs sajūtas tev ir svešas?
A.Sukuts (pauze). Patlaban es esmu gandarīts, kā Sonora Broka vada Arsenālu.
Vai tev ir kāds priekšstats, kas notiek latviešu kino?
A.Sukuts. Kristīne atveda latviešu filmas un piespieda mani kādas trīs noskatīties.
K.Matīsa. Skaistākais, ka noskatījies Dāvja Sīmaņa Valkyrie Limited (dokumentālo filmu), viņš bija pa nakti izdomājis, kādai tai filmai vajadzēja jābūt.
A.Sukuts. Es iejutos Sīmaņa ādā, nevis tā, kā es to būtu darījis, bet tā, kā Sīmanim to būtu vajadzējis darīt.
Krīzes skartajā Latvijas valstī visos kaktos notiek kino lektoriju bums. Kā tu to skaidro?
A.Sukuts. Cilvēki ir izslāpuši pēc profesionālām zināšanām, kuras viņiem nav pieejamas. Cilvēki vienmēr ir bijuši izslāpuši pēc kino, visos laikos, īpaši krīzē, kad viņu priekšā ir cita ilūzija - tā nav destruktīvā realitāte. Vakar lidostā nopirku avīzi, ak šausmas, kāds nomiris ar gripu! Tas ir šausmīgi, negatīvi, mani tas traumē. Akceptēju, ka manas meitenes Arsenālā neparakstās uz avīzēm. Lai labāk lasa Screen un Sight and Sound.
Tu sēdi Spānijā, tavas meitenes - Screen, vēl kāds kaut kur citur, izveidojot personīgā komforta zonu, un nekāda līdzdarbošanās, lai šo ielaisto valsti atgrieztu pie jēgas, nenotiek...
A.Sukuts. Var dzīvot ļoti sīki, katru dienu var skatīties uz to mandeli un aprunāt, cik viņas ir labas vai sliktas, bet ir taču arī vīnogas... (Skatās uz galdu, kur ir gan mandeles, gan vīnogas - D.R.). Baidos, ja mēģina kaut ko sašaurināt. Īpaši šajā brīdī, kad jauniem cilvēkiem ir iespēja kaut ko paplašināt. Vai bez politikas var dzīvot? Mūžīgais jautājums. Politika tevi paņem un dzīvo ar tevi, neprasot, vai tu to gribi, ņem ciet aiz rīkles un dzīvo. Kā prieka mājā. Bet kino ir tā brīvības ilūzija. Katram jau nav jāpiedalās cūcību analīzē. Tas ir kā savienotie trauki - ja negācija spiež, tas gremdē, bet tajā otrajā galā tu izkļūsti pie saules un gaismas.
K.Matīsa. Dažiem tā šaurā vieta vēl priekšā un dažiem aiz muguras...
Par komforta zonu - tu dzīvo ciematiņā... Vai redzi aktuālās spāņu filmas? Uz kino droši vien Spānijā neej?
A.Sukuts. Neeju gan. Netālu no manis - kādu 10 km attālumā - ir multiplekss, bet, tā kā es, par laimi, nevadu automašīnu, esmu daltoniķis, nekur nevaru braukt. Ja vajag, palūdzu dārzniekam, lai viņš mani aizved, bet uz kino - nē. Es noteikti aizbraukšu uz Sansebastjanas kinofestivālu, Malagas kinoskolu - tā ir ļoti laba. Tādas ir manas attiecības.
Ar profesionālo vidi negrasies stāties kontaktos?
Pašreiz ne, bet es pieļauju tādu iespēju. Ja pabeigšu savus scenārijus, tad mēģināšu tos piedāvāt Spānijā. Ja Latvijā mainīsies situācija, tad varbūt arī šeit... Kaut gan kuram Nacionālajā kino centrā vajadzēs vesternu? Kaut tā būtībā ir meditācija par gaidīšanu. Mēs visi kaut ko gaidām - mīlestību, naudu, varu - visu laiku cilvēki kaut ko gaida. Šī filma ir par gaidīšanu, tā otra - par nesasniedzamo. Vai var pietuvoties tai robežai, kura ir tik iluzora, vai var ar to saplūst kopā - teiksim, ar jūgendu?
Abas tēmas man ir ļoti skaidras, paldies Dievam, ir pienācis laiks, kad var nedomāt par virsuzdevumiem, konceptiem. Par to pat vairs nedrīkst mācīt arī augstskolās - šodien tas ir kaitīgi. Eizenšteina tēma par virsuzdevumu ir jāatmet kā šķira, ja cilvēks grib būt brīvs - rakstīt. Jāraksta ir tik brīvi, kā tu elpo. To spilgti savā teātrī pierāda arī Alvis Hermanis - viņš rada, kā viņš pats elpo. Var patikt, var nepatikt - bet tā šis cilvēks elpo.
Ja es kaut ko nejaucu, tu nebiji ļoti sen rakstījis scenārijus, kopš 80.gadiem?
Nebiju gan. Man bija cits darbs.