Mīļa nedarbniece
No pagājušās vasaras, ik rītu dodoties uz darbu, Akmeņu ielā satieku Hildu. Viņa pastaigājas ar Sibīrijas haskiju Flēru, kura pie Hildas dzīvo septīto mēnesi. Flēru atrada pagājušās vasaras beigās, sēņojot Pierīgas mežā. Internetā, radio un laikrakstos tika izsludināta kucītes saimnieku meklēšana, bet neviens neatsaucās. Pēc pusotra mēneša Hildas ģimene jau bija Flērai pieķērusies un atstāja atradeni ģimenē. Hilda ir atklāta: «Esmu pensionāre, tāpēc varu atļauties katru dienu ar Flēru vismaz trīs stundas pastaigāties pa krastmalu. Arī manai veselībai tas nāk tikai par labu. No saites vaļā gan viņu nelaižu, jo Flēra nereaģē uz mašīnām, sadomājusies viņa acumirklī var aizskriet, kur acis rāda. Kārtīgi izskrieties Flēra var tikai ar savām četrkājainajām draudzenēm suņu pastaigu laukumā Eksporta ielā, kurp dodamies katru pēcpusdienu.» Hilda bilst, ka tagad esot piesieta mājai, jo Flēru nevar atstāt vienu. Gadījies, ka, vienatnē saskumusi, viņa pastrādā īstus posta darbus: ir sapluinījusi matraci un aizkarus, sagrauzusi kurpes un durvju ailas, «izlasījusi» grāmatas.
Ievazāti kā latvāņi
Latvijas Kinoloģiskās federācijas Dzīvnieku aizsardzības grupas vadītāja un patversmes Līči direktore Astrīda Kārkliņa stāsta: «Sibīrijas haskiji - tāpat kā latvāņi - Latvijā ir nevajadzīgi ievazāti. Haskiji ir ziemeļu suņi, viena no populārākajām braucamo suņu šķirnēm, kas vislabprātāk uzturas ārā. Haskijam nepieciešama ļoti liela fiziskā slodze.»
Viņa stāsta, ka gada sākumā patversmē nokļuva savainots haskijs. Suns tika izoperēts un atveseļojās. Pēc ilgas meklēšanas atradās arī viņa saimnieks. Kad viņam lūgts samaksāt par suņa ārstēšanu un paņemt haskiju uz mājām, suņa saimnieks vairs nezvanīja. Vēlāk pēc paziņojuma patversmes mājaslapā par haskiju pieteicās deviņi pretendenti, taču neviens no viņiem neko nebija lasījis par haskijiem, vienkārši bija iepaticies skaistais suns. Galu galā Līču haskiju uz savām lauku mājām aizveda patversmes darbiniece. Viņa uzcēla jaunajam ģimenes loceklim plašu voljēru ar augstu sētu un tagad cenšas suni integrēt jaunajos apstākļos.
Kā roka ar cimdu
Pirms divarpus gadiem mākslas projekta Noass vadītājam Dzintaram Zilgalvim bērni apaļā jubilejā uzdāvināja Jetti, teikdami - šie suņi ir spītīgi, nevaldāmi un skološanai nepakļāvīgi, nu gluži kā visi Zilgalvji! Pirms kucēna iegādes viņi sīki bija izzinājuši visu par Sibīrijas haskijiem.
Jau divus gadus Jette dzīvo Noasa birojā uz AB dambja. Zilgalvji ir Jettes bars, un viņa nemitīgi cenšas ieņemt augstāko hierarhijas pakāpi. Dzintars labprāt stāsta: «Jette ir mājas gars. Rīgā no saites vaļā viņu nelaižam, jo enerģijas sunenei ir pārpārēm, dienas laikā viņu neviens nevar nokausēt. No sirds izskraidīties Jettei ļaujam tikai mežā vai jūras malā. Kad Jette ir nogurusi, viņa pati nāk klāt.» Dzintars, ar Jetti dziļajā sniegā rotaļājoties, smej: «Esam saraduši kā cimds ar roku. Uz AB dambja un Noasā ir pietiekami daudz vietas. Dzīvoklī viņa nevar izturēt, tāpēc pilsētā gan nevienam neiesaku turēt haskiju, jo nav viegli nodrošināt, lai suns katru dienu patērētu enerģiju, cik tam nepieciešams. Mani draugi, kas iegādājušies haskijus, arī netur tos dzīvoklī. Cilvēki Sibīrijas haskiju galvenokārt izvēlas neparasto acu un skaistā auguma dēļ, taču šī šķirne prasa ļoti daudz uzmanības, turklāt saimniekam vienmēr jābūt labā fiziskā formā. Ziemeļos haskija bars ir citi suņi, pie mums - ģimene, kurā haskijs dzīvo. Laimīgs haskijs ir pārguris un atpūšas sava bara vidū,» stāsta mākslinieks un ironizē, ka Latvijā šie kamaniņu vilcēji varot noderēt kā valsts pensiju problēmu risinātāji. «Arī es vairs neesmu nekāds jaunais. Latvijā varēs sakrāmēt pensionārus kamanās un ļaut haskijiem večus aizvest uz mežu.»
Amerikā patversmes pilnas
Latvijas Kinoloģiskās federācijas prezidente Vija Klučniece par Sibīrijas haskijiem: «Šīs šķirnes suņi derēs ne katram, jo ir neatkarīgi, introverti, viņiem nepieciešama liela slodze. Turklāt visu, kas kustas, haskijs noķers un nožmiegs, kaut arī nemaz nav agresīvs. Vienkārši izpaudīsies viņa mednieka instinkts. Ja būs jāizvēlas starp brīvības alkām un saimnieku, haskijs ne mirkli nedomās par cilvēku. Pirms gadiem septiņiem kāds haskijs bija atmucis uz Latviju pat no Baltkrievijas!»
Pašlaik Latvijā Sibīrijas haskiji ir modē. Tos pavairo un pērk. Vija Klučniece ir informēta, ka pirms gadiem pieciem tā bijis arī Amerikā. Tagad tur visas patversmes pilnas ar haskijiem. Pamēģinājuši sadzīvot ar skaistajiem suņiem, cilvēki padevās un atteicās no ģimenes drauga. Vai tā notiks arī pie mums, un kas būs nākamais suņu modes upuris?