Profesors fizikas izglītības galveno problēmu redz tajā, ka pat daudzi sekmīgi fizikas studenti aiz kokiem neredz mežu - zina formulas, definīcijas, taču neizprot galvenos fizikas principus, to, kā tie funkcionē dabā. Tāpēc jau skolā jauniešiem jāmāca ieraudzīt, kas tieši slēpjas aiz definīcijām, kā tās izskaidrot. Un te noderīgs ir pirmais princips - nodarbību laikā skolēnam vai studentam jāliek lietā savi sākotnējie priekšstati, tas, ko viņš jau zina, ir jutis, piedzīvojis. Ikviens fizikas jēdziens arī vispirms būtu jāsaprot kvalitatīvi, fiziski, un tikai pēc tam jālūko, kā to pierakstīt formulā. Pēc P. Labudes domām, aprēķini un formulas gan jāizmanto pēc iespējas maz.
Otrs princips ir fiziku maksimāli attiecināt uz reālo dzīvi un pašu jauniešu pasauli - dabas un tehniskajām parādībām, ikdienas dzīves procesiem un objektiem. Daudziem skolēniem interesē dabas fenomeni - kāpēc kaut kas notiek -, un šī dabiskā interese jāizmanto.
Trešais princips ir autentiskums - mācību procesā skolēniem jādod iespēja mācīties praktiskas, nevis teorētiskas lietas, un pašiem jāveic izpēte un jāuzdod jautājumi. Piemēram, P. Labude ļāvis skolēniem nirt baseinā un nākt pie secinājuma, ka spiediena maiņu, nirstot dziļāk, nevar izmērīt tikai ar ausīm vien, ka ir nepieciešami eksperimenti un mērījumi ar ierīcēm.
Jauniešu sadarbība, komunikācija, domu un ideju apmaiņa un diskusijas arī ir būtiski fizikas mācīšanas elementi, un tas ir ceturtais šveiciešu profesora definētais princips - kopīga zināšanu radīšana un jaunradīto ideju pārbaude praksē. P. Labude regulāri licis skolēniem strādāt grupās un tikt galā ar tādiem uzdevumiem kā, piemēram, laivas, kas spēj vest ūdens pudeli, uzkonstruēšana.
Piektais princips ir iespējami plašs mācību metožu klāsts, kurās arī pats skolotājs var iejusties dažādās lomās, savukārt sestais princips paģēr, ka arī pārbaudījumu veidiem jābūt daudzveidīgiem un piemērotiem konkrētajiem mācību mērķiem.