Lai arī bez darba mājās sēž gandrīz tūkstotis profesionālu šuvēju, vieglās rūpniecības uzņēmumi plāno darbiniekus ievest no citām valstīm - savējiem it kā trūkstot kvalifikācijas, tomēr ir aizdomas, ka iemesls ir cits - Latvijas uzņēmēji mēģina atrast ceļus, lai maksātu mazāku algu. Diena jau ir rakstījusi, ka uzņēmums Ogres trikotāža apsver iespēju importēt šuvējas no Uzbekistānas. Arī LDDK nedēļas sākumā nāca klajā ar priekšlikumu darba roku trūkumu Latvijā risināt ar darba tirgus atvēršanu cilvēkiem no trešajām valstīm.
Jautājums ir smags un jūtīgs. LDDK ir reālistiska organizācija, kas skatās Latvijas uzņēmēju acīm. Patīk mums tas vai nepatīk, bet ekonomiskā emigrācija dara savu. Latviju atstājuši simtiem tūkstošu cilvēku pašā labākajā vecumā. Emigrācijas tendence tuvākajos gados, ja nenotiks brīnums, nemainīsies. Darba roku trūks.
Tomēr ir būtiska nianse - tā ir darba samaksa Latvijā. Cilvēki brauc prom ne tikai tādēļ, ka Latvijā vispār nav darba. Cilvēki brauc prom tāpēc, ka nav darba, par kuru cilvēks saņemtu cilvēka cienīgu atalgojumu. Par minimālo algu darbs noteikti atradīsies. Diemžēl par minimālo algu laimīgi būs strādāt cilvēki no Uzbekistānas, nevis no Latvijas. Un tā ir draudoša tendence, par kuru jārunā. Latvieši pārceļas uz Rietumeiropu, lai saņemtu lielāku algu. Bet Latvijā latviešu vietā mūsu darba devēji aicina cilvēkus no valstīm, kurās Latvijas minimālā alga ir sapnis.