Latviešu valodas «kolektīvās vienošanās rezultāts», manuprāt, strauji tuvojas strupceļam.
Un akcijai iesūtītais vārds «svešup» kā antonīms vārdam «mājup» būtu izceļams kā poētisks un spēcīgs trauksmes signāls latviešu valodas nākotnes izredzēm.
Valodai, kuras iespējas ir pārsteidzoši dziļas un radošas, mūsu jaunatgūtās neatkarības laikā uzlikti neticami pārbaudījumi. Rakstnieks un tulkotājs Dzintars Sodums par savu valodu teicis, ka tā ir viņa otrā līgava, ka garšo viņam kā kūka, ka svešumā par to domājis un rakstījis tāpat kā radījis bērnus.
Viņš arī skumji savas dzīves nogalē atzina, ka latvieši izzog savu valsti, bet nerod līdzekļus, lai koptu savu valodu.
Un patiesi valsts politika valodas kopšanas, uzturēšanas un saglabāšanas laukā ir bijusi vien deklaratīva daudzos līmeņos.
Sākot ar apcirptajiem grāmatu iepirkumiem, literatūras un valodas skolotāju un bibliotekāru neizsmeļamo pacietību, nabadzīgajiem līdzekļiem valodas un literatūras pētniecībai, radošo un pat mūža stipendiju skopajiem piešķīrumiem, literatūras un valodas unikālu arhīvu aizmirstībai.
Vienmēr mūsu izdzīvošanas piramīdā citas lietas izrādījušās svarīgākas.
Un diez kur palikusi visa valsts plaši skandinātā integrācijas nauda, ja valodai, kas jau tā tiek uzturēta šajā valstī uz rakstnieku, pētnieku, redaktoru, tulkotāju entuziasma pamata, vēl jāiztur nolaidīgas, tuvredzīgas politikas uzliktais slogs - referendums par divām valsts valodām Latvijā.
Svešup mēs vedam paši savu latviešu valodu paši savā valstī. Karojam un intrigojam augstu un zemāku kultūras ierēdņu līmenī tā vietā, lai tālredzīgi izveidotu nacionālo pasūtījumu latviešu valodas saglabāšanai un attīstībai.
Šajās dienās, ar diviem izciliem redaktoriem diskutējot par drīzumā iznākošo Džeimsa Džoisa Ulisa tulkojuma iznākšanu, runājām par neticamo bagātību un daudzveidību, kas slēpjas latviešu valodā.
Vai tad ar savu valsts politikas tumsonību mēs gribam, lai mūsu valoda no kultūras valodas pamazām kļūst par miesta valodu?
Gluži kā apdraudētu pilsētu izsludina par atklātu pilsētu, par atklātu mums jāizsludina latviešu valoda. Un mums pašiem jāiet tai palīgā. Jāved mūsu valoda mājup, ne svešup.