Bezsniega ziemās daudzu sugu zvēri un putni iet bojā nosalstot. Es to zināju, tomēr baidīties ir cilvēka dabā, un, kad aizgājušā gada nogalē Slīteres Nacionālajā parkā un jo īpaši Kolkasragā dabas spēku izveidotais sniega lielgabals visu burtiski piegāza ar sniegu, arī es biju sabijies, jo likās, ka no biezās sniega segas cietīs to sugu zvēri, kuri Latvijā ir tuvu sava izplatības areāla ziemeļu robežai un piemēroti maigām ziemām ar nepastāvīgu sniega segu. Stirnām, staltbriežiem un mežacūkām dziļš sniegs - virs lecamās locītavas - ļoti apgrūtina pārvietošanos, viņi vairāk peld nekā iet. Biezā sniega kārta liedz iespēju baroties, tāpēc sniegainās ziemās šo nosacīto dienvidnieku mirstība ir ļoti liela. Manas bažas tomēr izrādījās veltas, atkusnī sniegs sakritās.
Pretēji «dienvidniekiem» ziemeļu mežu apdzīvotājiem ir viss nepieciešamais, lai sniegainā ziemā justos ērti. Aļņa kažoka mati palielinājumā ir kā ar gaisu pildītas slēgtas caurulītes. Alnis sniegā guļ kā uz gaisa spilvena. Baltā zaķa pēdu apmatojums ziemā ir biezs un garš, var teikt, ka baltais zaķis pārvietojas kā ar sniega kurpēm. Rubeņi un mežirbes guļ, ierakušies sniegā. Mežirbe dažās stundās saplūc pilnu guzu ledainu lazdu skaru un dodas zem sniega tās pirms sagremošanas «uzsildīt». Zem sniega no sala slēpjas arī dzilnas, zīlītes, cīruļi... Peles un strupastes ziemā jūtas tik ērti, ka tām zem sniega siltos midzeņos dzimst bērni. Jā, lielākā daļa Slīteres zvēru savā mūžā biezu sniega segu tā arī nepiedzīvo...