Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Otrdiena, 19. novembris
Liza, Līze, Elizabete, Betija

Svitene, Tērvete, Platone, Eleja, Auce

Uzrunāta intervijai, dzejniece Inese Zandere bez tielēšanās piekrīt, bet lūdz satikties pēc koncerta, kad būs dzirdējusi, kā astoņi latviešu komponisti interpretējuši viņas dzejas ciklu Dziesmas par Latvijas upēm un kā meitenes uzķers Princešu dziesmu ritmu. Nākamajā rītā Zandere ieskrien savā izdevniecības Liels un mazs redakcijā, atvainojas par nelielo kavēšanu un ar vārdiem «Mazdēls bija kā aptracis aiz laimes» noliek uz galda paplosītu konfekšu vilciņu (koncertā autoriem dāvināja svētku simbolu šokolādē, bet dziedātāji pēc koncerta varēja izēst no šokolādes veidoto Latvijas kontūru ar visām upēm).

Intervija izaug no jaunrades dziesmu koncerta Radītprieks, kas trešdien, 7. jūlijā, notika Lielajā aulā un bija skatāms arī televīzijā. Sākusies no mazajām Zemgales upītēm, tā izplešas tik «plaša», ka atkal jau nepietiek vietas (mūžīgais preses darbinieka refrēns). Bet viens ir jāuzraksta obligāti. Ineses Zanderes un domubiedru organizētā bērnu literatūras Baltvilka balva būs arī šogad.

Inese Zandere:

Tad, kad vakar tās mazās upītes sāka saukt vārdā… Tā ir mana identitāte arī. Līga Celma ir jelgaviete. Ne jau velti viņai iedeva Lielupi komponēt. Krustpunkti jau iznāca ar katru komponistu, bet es arī ļoti respektēju, ka viņi katrs interpretē pa savam. Bet Līga bija uzrakstījusi tieši tā, kā es to sajūtu. Tā ir zemgaļu atgriešanās no Lietuvas. Pie mums Dobelē un Jelgavā visi zina, ka mēs esam nevis zemgaļi, bet zemgalieši, jo zemgaļi ir Žemaišos. Tie visi viduslaikos aizgāja, vācu krustnešu izspiesti, un saplūda ar žemaišiem. Tās mazās upītes, kas tek uz Svēti un Lielupi, tās visas iztek Lietuvā. Tās visas ir mazas upītes, kas nāk manā iztēlē atpakaļ no Lietuvas uz Latviju. Un viņas apmaldās, jo šajā vēsturē viņas ir apjukušas, viņas meklē atpakaļceļu. Katru pavasari Lielupes plūdos viņas visas tomēr satiekas, saplūst kopā. To, kā Līga to bija uztaisījusi… man vēl tagad... (saviļņota teikumu nepabeidz).

Tas bija ārkārtīgi skaisti

Ne tikai tas, ka skaisti. Man vispār nepatīk, ka Latvijas upēs tek šokolāde. Jo Latvijas upēs pilnīgi kaut kas cits tek. Viņas nav ne priekpilnas, ne mierinošas. Katra ir kā metafora kādai vēstures plūsmai vai mūsu jūtām. Viņas nav tik virspusējas. Viņas ir dziļas.

Ar skaisto es domāju to, cik savādi skaisti, ka nespējam pierast pie saviem vietvārdiem. Vietvārdu uzskaitījums, kas it kā būtu pati ikdiena, dziļi saviļņo.

Jā, tieši vietvārdi, it īpaši hidronīmi. Tas ir vissenākais valodas slānis. Mazo upīšu nosaukumu uzskaitījums, viņu vārdi, tas ir viens no latviešu valodas slāņiem, kas aizskar visdziļākās stīgas. Diemžēl neesmu redzējusi Viestura Meikšāna izrādi (Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās pēc E. Virzas motīviem sadarbībā ar scenogrāfu Reini Suhanovu, komponistu Jēkabu Nīmani Valmieras Drāmas teātrī - U.A.), bet man ir šausmīga vēlēšanās to noskatīties. Tur noteikti arī no tā kaut kas ir iekšā. Patiesībā sirds priekam pietiktu ar to, ka viņam tas vispār interesē. Pilnīgi pieņemu, ka var arī kaut ko tik daudzslāņainu un grūti atveidojamu netrāpīt. Mani ārkārtīgi uzrunā tas, ka vispār ir tādi normāli, jauni džeki, kuri par to grib domāt un kuriem kādā veidā tas ir svarīgi. Man ar to pietiek.

Kā jūs domājat, vai visiem tas upīšu nosaukumu uzskaitījums iedarbojas tik dziļi? Tikai latvieši, kam tā ir dzimtā valoda?

Tas patiesībā ir plašāks jautājums, saistīts ar to, vai dziesma uzrunā ar tekstu vai mūziku. Domāju, ka lielāko daļu cilvēku dziesma uzrunā ar mūziku. Savukārt tādā gadījumā var pajautāt, kāda tad nozīme ir tekstam. Nozīme tekstam pirmām kārtām ir tāda, ka tas inspirē komponistu. Dod komponistam atspēriena punktu, kaut kādu tēlu, sajūtu vai emociju, kura pēc tam mūzikā attīstās. No tāda viedokļa, domāju, tas var uzrunāt arī cilvēku, kurš vārdus nesaprot. Savukārt tam, kurš saprot, ir dota dubultiespēja kaut ko sajust. Gadījumā ar Zemgales upītēm ir tieši tā. Protams, īsto sajūtu ar visvecāko valodas slāni var sajust tikai latviešu valodas lietotājs. Bet Līga Celma bija izdarījusi visu, lai šo dziesmu uztvertu kā rituālu. Līdz ar to arī šajā vārdu virknējumā, kurš tiek skandēts kopā ar bungām pagāniskā noskaņā, var nojaust rituālo jēgu, arī nezinot valodu.

Vakar iedomājos, ka upes šodien ir retais, caur ko tiešām esam vienoti, pilsēta ar laukiem un otrādi. Tā pati Daugava tek Latgalē, tā pati - Rīgā pie Akmens tilta.

Tā pati Baltkrievijā, un tā pati - Krievijā. Dažkārt gan tā mūs vieno ļoti negatīvā nozīmē, jo atpeld mums pa Daugavu viss nelabais un netīrais. Nevis pārnestā nozīmē, bet fiziskā, tiešā. Ja grib sajust, kāda ir baltu, somugru un slāvu kopējā vēsture, protams, ka ir jādomā tieši par upēm, jo tās gan metaforiskā, gan tiešā nozīmē ir visvienojošākais elements. Visi gar viņām ir pulcējušies, un dzīve gadu tūkstošiem ir veidojusies vienās un tajās pašās teritorijās.

Dziesmu svētku laikā daudzos dziesmu tekstos parādās patriotiskais vārds «tauta», ko ikdienā nemaz tik bieži nelieto. Vai jūs to saprotat šajā laikā?

Es ikdienā gandrīz nekad to vārdu nelietoju. Mēs nesen intervijā par to runājām ar Kasparu Znotiņu, un viņš teica, ka viņam ikdienā lietot tādus vārdus ir lielas grūtības, bet ka viņš ļoti augstu novērtē cilvēkus, kuri ir pietiekami drosmīgi, lai to vārdu ar saturu un izjūtu pateiktu, nevis bla-bla-bla līmenī. Tas ir viens no punktiem, kurā balstās viņa cieņa pret Imantu Ziedoni. Man ir tā. Kad es saku «tauta», vizuāli un emocionāli iztēlojos tieši kori. Man liekas, ir ļoti nepareizs intelektuāļu kultivētais priekšstats, ka koris ir masa, kuru vada kāds diktators. Šāds priekšstats pastāv. Man tas liekas pilnīgi ačgārni. Man liekas, ka koris ir tautas simbols jeb metafora tajā nozīmē, ka korī neviens cilvēks savu identitāti nezaudē. Tā var domāt tikai cilvēks, kurš pats nekad nav dziedājis korī un to sajutis. Koris pirmām kārtām ir tieši cilvēku savstarpējās saskarsmes un attiecību māksla. Koris nav tāda vieta, kur visi nostājas rindiņā un dzied pēc diriģenta rokas zīmēm. Koris ir vesels milzīgs organisms, kurā darbojas visdažādākās, arī ļoti kontroversiālas attiecības. Un katra no tām lietām, kas pēc tam pārvēršas kopējā izpausmē, ir izcīnīta ilgā procesā, kurā ir gan garīgi, gan dvēseliski, gan fiziski parametri. Tauta ir tas, kas sadarbojas. Kam ir kaut kas kopīgs. Tauta ir nevis kaut kāds mehānisks cilvēku kopums noteiktā vietā, bet tas, kas tur atrodas ar kaut kādu jēgu. Tā ir kopējā valoda, vēsture, kopējā teritorija, kurai arī ir milzīgs iespaids uz tiem, kuri tajā dzīvo. Tikai tad, kad starp šiem visiem elementiem izveidojas kaut kāda kopdarbība, tad tā ir tauta. Tieši tāpat ir arī ar kori. Tāpēc es labāku tēlu tautas raksturošanai nemaz nevaru izdomāt.

Jūs tikko veicāt pārliecinošu pierādījumu pārliecībai - kad latvietis dzied (svarīgi ar citiem kopā), viņš kļūst par tautu. Vai, jūsuprāt, ir vēl kādi brīži, kad viņš kļūst par tautu?

Neņemtos izanalizēt visus brīžus, kuros latvietis var kļūt par tautu (smejas). Vienkārši gribu uzsvērt, lai tam, lai latvietis būtu nevis vienkārši indivīds ar pilsonību, bet lai viņš būtu šīs tautas sastāvdaļa, viņam ir jābūt kaut kādā sadarbībā un attiecībās ar citiem cilvēkiem. Nevis pastarpināti, vienojoties tajā, ko var kopīgi ienīst - slikta valdība vai slikti kaimiņi, vai nelaimīgi vēstures notikumi, bet kaut kādā reālā kopdarbībā, kas ir vērsta uz kaut ko. Tieši no šāda viedokļa tas ir vislabākais sabiedrības dzīves modelis. Tā ir kopdarbība, kurā neviens nav piespiests, kurā cilvēki iesaistījušies labprātīgi, kas cilvēkiem sagādā prieku, kurā ir ļoti daudzveidīgas sociālās funkcijas, kas nav reducējamas uz kaut ko vienu un kurā ir skaists mērķis un kas rada rezultātu, kas ir augstāks par katru atsevišķu indivīdu. Nav tā kā Zigmars Liepiņš saka - pietiktu Spilves pļavās reizi četros gados sarīkot lielu tautas dziedāšanu. Tie nav Dziesmu svētki. Dziesmu svētki ir tad, kad kopīgajā dziedāšanā ir ieguldīts darbs un rodas kaut kas vairāk nekā katrs indivīds.

Tad jau arī rodas tas «enerģijas ķīselis», kā saka Ziedonis. Vai vakar jūs arī ko tādu jutāt? Kas īsti notika vakar aulā? Ko izraisīja vairāk - domas vai emocijas?

Aulā vakar bija radošā darbnīca, es tā to nosauktu. Šeit bija sakoncentrētas dziesmas, kuras ir radītas ar nolūku papildināt un piedāvāt kaut ko jaunu dažāda vecuma skolu koru repertuāram. Bija redzams viss process - ko tad cilvēki, domājot par šiem Dziesmu svētkiem, ir jaunu rakstījuši. Tieši procesa izjūta ir tā, kas iepriecina šādos koncertos. Jūti, ka kaut kas notiek. Tas viss vēl simtreiz sijājies. Dažu dziesmu dziedās, citu - ne. Man patīk būt kustībā iekšā. Man arī ir sajūta, ka es pārvaru savas indivīda robežas un kaut kādā veidā spēju ar citiem sadarboties.

Ir iespējams atsvešināti klausīties dziesmu ar saviem vārdiem?

Jā, ir. Tāpēc, ka komponista personība bieži vien ir stipri pārveidojusi visu. Man liekas, ka jebkuram dzejniekam ir tā, ka viņš brīžiem ar pārsteigumu ierauga savu tekstu. Pat nespēj noticēt, ka tas ir kaut kas, ko viņš pats ir sacerējis un izdomājis. Man pat kādreiz ir bijis tā, ka es brīnos tik ļoti - manā prātā nevienas tādas domas nav bijis?! No kurienes viņas radās tekstā? Bez šī izbrīna, kas ir pazīstams katram rakstošam, ir vēl arī tas izbrīns, ka ieraugi ļoti tieši, cik citādi var saprast un izjust to, ko esi ielicis dzejolī. Savu ego pārvarēt ir ļoti viegli, jo ir tik interesanti sajust citādo. Es to vienmēr saku par savām radošajām attiecībām ar Arturu Maskatu. Lai arī cilvēciski mēs saprotamies brīnišķīgi, pēc stila un rokraksta esam ļoti atšķirīgi. Mums abiem ļoti patīk tas, ko otrs dara, bet tas nekādā ziņā nav līdzīgi. Artura dziesmās varu tikai pabrīnīties - viņš ir piegājis pilnīgi no otras puses. Cik es vienmēr esmu centusies uzrakstīt kaut ko tādu, kas visvairāk atgādinātu līniju, tik Arturs vienmēr ir paņēmis un no tās līnijas izvijis emocionālu stāstu, mazu dramatisku teātri, pēc kāda es pat nekad neesmu tiekusies. Bet man tas ir ļoti interesanti, un man tas patīk, ka viņš tā to dara. Ir arī citi komponisti, kuri kaut ko manis ļoti personiski izjustu padara vispārinātāku. No šīm dziesmām, kas skanēja koncertā, tā, man likās, bija noticis ar Aivieksti. Ka Ēriks Ešenvalds ir uzrakstījis dziesmu, kas ir tik tīra un dzidra. Vienkāršāka, nekā es viņu biju iztēlojusies. Viņš ir paņēmis kādu būtisku stīgu. Man liekas, tā noteikti ir dziesma, kuru dziedās, jo tā stīga ir ļoti skaidra. Šai dziesmai vakar nebija pirmatskaņojuma. To jau kopkoris dziedāja Daugavpils Dziesmu svētkos. Varētu vēl piesaukt citus komponistus, un vēl Raimondu Paulu, kurš visas manas upju dziesmas ir sakomponējis kā savu ciklu. Reizēm man ir tā, ka gribas burkšķēt, nu paklausieties, draugi, man bija daudz dejiskāk, nu kāpēc jūs tā melanholiski? Vai arī - te bija tā jāskumst, bet kāpēc jūs tā viegli? Bet tās ir mirkļa emocijas. Dziesma nav ne pusē, kad tās man jau ir pārgājušas.

Arturs Maskats vakara pēc dziesmas atzinās, ka smēlies radītprieku jūsu dzejā, un nemaz nešķita, ka tas ir formāls kompliments. Kur jūs ņemat savējo?

No skumjām, protams. Dzejoļi, kas ir rakstīti bērniem, ir priecīgi enerģētikas nozīmē. Tie vienmēr ir ritmiski, valodas motors dzen. Bet, kas attiecas uz emocijām, kuras tas motors nogādā pie lasītāja vai klausītāja, tās nebūt nav prieks. Man šī paradigma «ir labi, labi, labi, prieks ir prieks un būs vēl labāk, asaras nožūs un laime būs mūžīga» neko neizsaka, liekas tukša kā izžuvusi upe. Nevarētu teikt, ka tas ir prieka motors, kas dzen dzejas rakstīšanu. Man vienkārši ļoti patīk spēlēties. Man ļoti patīk dziedāt. Es pat īsti neatrodu to vārdu… kāpēc man patīk rakstīt bērniem dzejoļus… Tas ir vistuvāk tam, lai pats ar sevi kā ar bērnu spēlētos. Es to daru patiesībā ne bērnu dēļ. Arī ne kaut kādas mākslas dēļ. Man konkrēti bērnu literatūra vienkārši sagādā prieku. Pašai. Iznāk, ka es rakstu no sava prieka, spēlēšanās prieka. Man tā ir interesanti. Arturs teica, ka es provocējot viņu atgriezties bērnībā. Varu tikai piebilst vienu - ceru, ka viņa bērnība nebija pārāk nelaimīga (smejas).

Kādā no iepriekšējām intervijām virsdiriģents Arvīds Platpers izteica savu vērojumu, ka Skolēnu dziesmu un deju svētkus ierasts uztvert par kaut ko mazāku…

Es Dziesmu svētkus un Skolēnu dziesmu svētkus uztveru kā pilnīgi kaut ko vienu. Tas taču pat ezītim ir skaidrs, ka cilvēki no vieniem Dziesmu svētkiem dodas uz nākošajiem. Viņi taču arī ir vieni un tie paši. Tie ir viena un tā paša procesa divi posmi.

Kā tie bērni vakar staroja, mirdzēja, vai ne? Īpaši - meitenes. Ilgi nekas tā nebija aizķēris kā tā Vecumnieku meiteņu kora Via Stella dziedāšana. Mani tiešām pārsteidza, ka «cosmopolitan» paaudzes meitenes, kurām ikdienā pasaule metodiski grūž virsū sārņus, var būt tik skaidras un savos ziedu vainagos tik skaistas.

Man, pateicoties tam, ka nodarbojos ar literatūru, iznāk satikties, ja tā var teikt, ar cilvēces labāko daļu. Ir tā, ka bērni, kas lasa, pārsvarā ir arī tie paši bērni, kas dzied, tie paši, kas iet mūzikas skolā, arī tie paši, kas nav apjukuši datorpasaulē un nekaras augšā, ārprātā spēlējot spēles un rakstot muļķības, bet gūstot no interneta sev kaut kādu labumu. Negribētos izklausīties ciniska pret kaut kādu savu tautiešu daļu, bet es domāju, ka tas ir stāsts par divām pasaulēm. Bērni, kas dzied korī, viņiem vienkārši nav tik daudz laika dzīvot masu kultūras pasaulē. Viņi saņem mazāk sārņu, ko piedāvā televizors, internets un visas pārējās pļāpu tašas. Vienkāršā iemesla dēļ, ka viņi ir ļoti aizņemti ar savām mācībām un mēģinājumiem. Tas viņus neierobežo, bet tas viņus, protams, glābj. Dziedot korī, viņi attīsta savu spēju kaut ko just. Viņi attīsta, protams, arī savu domāšanu. Viņiem ir dabisks filtrs, ļoti spēcīga skaistuma, aizņemtības, arī grūtuma siena, kas viņus paglābj no slīkšanas tajā mēslu straumē, kurā slīkst tie bērni, kuru dzīvē nav organizētības. Katrs koris, kurš skolā pastāv un kurā bērns pavada iespējami ilgu laiku dziedot, patiesībā ir viņa glābiņš no visa tā sīkā un seklā, kur viņš pavadītu laiku, nedziedot korī. Iešana skolas korī nozīmē arī to, ka bērns, pats to neapzinādamies, ir iepazinies arī ar latviešu dzeju. Koris - tā ir universāla sistēma.

Skanēs skaļi, bet lai. Kā var nonākt līdz morālam noziegumam, ka mūzikas izglītība skolās palaista pašplūsmā? Arvīds Platpers minēja, ka Kultūras ministrijā vispār neesot atbildīgā cilvēka.

Nezinu. Domāju, ka pie tā var nonākt tad, kad kāda tauta neapzinās sevi kā tautu, kad tautai sāk likties, ka tā ir tikai indivīdu kopums, un vienīgais, ko tā var darīt, ir vienkārši platām acīm skatīties apkārt, kādi tad citiem kaut kur ir modeļi. Samazināt dziedāšanas obligātumu skolā nozīmē nevis progresīvu mācību metožu ieviešanu Rietumeiropas garā, bet vienkārši ar vieglu roku atteikties no instrumenta, kas mums jau ir rokā. Nezinu, kā tas īsti noticis, bet esmu šīs notikšanas ļoti liela pretiniece. Ir sperts solis atpakaļ, arī runājot par eksaktajiem priekšmetiem. Kā dzejniece es gribu aizstāvēt matemātiku un fiziku. Tiešām neticu, ka tas ir aizstāts ar kaut ko labāku. Šo priekšmetu neobligātums atbrīvo vietu tikai tukšai pļāpāšanai, nevis labākai humanitārajai izglītībai.

Un vēl. Daugava mirdz arī tad, kad ir apnācies. Man ar Ati (Klimoviču - U.A.) ir mājas Daugavas krastā. Arī tad, kad nakts ir mākoņaina, visu laiku upe mirdz. Sapratu, ko tas nozīmē folklorā - vizēdama un tamlīdzīgi. Tā vienkārši ir realitāte. Bet metafora ir tas, ka arī cilvēks viz, jo viņš to Dieva jeb zvaigžņu gaismu atstaro arī cauri dažādiem civilizācijas un vēstures slāņiem. Viņš atstaro to, kas ir svarīgākais. Tas ir tas, ko tu redzi tajās sejās. Bērni dzied, un viņi viz. Nevis tāpēc, ka viņi ir XXI gadsimta bērni, kas lieto tādu vai citādu tehnoloģiju, vai tāpēc, ka viņi ir XIX gadsimta bērni kā Buņģis un Cibiņš, kas nes lādītē līdzi kaut ko uz skolu. Ne jau to viņi atstaro. Viņi atstaro to, kas ir virs mākoņiem. No tā viņi mirdz. Tieši tāpat kā Daugava. Kad tu izej ārā, vienkārši brīnies. Protams, tu redzi, ka tālāk mirdz Daugavpils, vienkārši no elektrības. Bet upe mirdz vienmēr, arī tad, kad zvaigznes nav redzamas. Jo upe kaut kādā veidā zina, ka viņas tur ir.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies Andorijs Dārziņš

Andorijs Dārziņš 16.01.1953. – 17.11.2024. Atvadīšanās piektdien, 22. novembrī, plkst. 14.00 Rīgas Kremācijas centra mazajā zālē. Tuvinieki








Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?