Laiku pa laikam Latvijas informatīvajā telpā parādās ziņa, ka kāds Krievijas rakstnieks vai mūziķis publiski paudis savu nosodījumu savas valsts karam pret Ukrainu un Putina režīmam kopumā. Nu, būs kādas desmit šādas epizodes. Un tad vēl ziņas par protesta piketiem, kuros piedalās viens, divi, trīs cilvēki. Visā milzīgajā Krievijā. Rodas iespaids, ka kaimiņvalsts sabiedrības absolūtais vairākums notiekošo atbalsta vai ka vismaz cenšas to ignorēt, kas savukārt Latvijā, ņemot vērā emocionālo gaisotni, provocē vispārinošus secinājumus par nezūdošo impērisko domāšanu utt.
Neapšaubot, ka sabiedrības vairākumu var, kā tagad moderni teikt, nozombēt, pieļauju arī, ka problēma saistīta ar neziņu, kā vispār runāt par kaut ko tik ārkārtēju, tik pretīgu kā karš, kā tavas paša dzimtenes agresivitāte. Tad nu dažādas profesionālās grupas apzināti vai intuitīvi meklē formas, kā tomēr runāt.
Nelietoju Krievijas informatīvo telpu klasiskā izpratnē un neieskatos arī tās sociālajos tīklos, bet lasu izdevumus, kas atbilst paša interesēm un hobijiem. Un te vērojama varbūt spocīga, tomēr iedrošinoša aina - ka riebums, kauns par savas valsts rīcību, mēģinājumi vismaz kaut kā paust savu attieksmi «izlec» visnegaidītākajās vietās.
Piemēram, eksaktajām zinātnēm veltītais izdevums Troickij variant. Divu astrofiziķu saruna par gravitācijas viļņiem un tamlīdzīgām tēmām, līdz kaut kā abi nonāk līdz preses trulumam Krievijā, un seko izteiksmīgs un lakoniski elegants intervijas noslēgums «pēc tam saruna pievērsās politikai un atpakaļ neatgriezās». Tas pats citā sarunā - par komētu pētniecību. Literatūras žurnāls Interpoezija - ar īpašo sadaļu Ukrainas dzejnieki. (1974. gadā Luhanskā dzimušais Sergejs Žadans kādā dzejolī uzrunā, šķiet, abu valstu auditoriju ar rūgtu: «Kādas var būt pārmaiņas tajā, kā nav?) Kāds kulturoloģijai veltīts žurnāls par numura tēmu izvēlas «impēriju», cits - «svešā»/«ienaidnieka» tēla veidošanu Krievijas vēsturē, sākot ar Katrīnas II laikiem...
Saprotu, ka tas var izskatīties pēc inteliģencei raksturīgā mēģinājuma sēdēt uz diviem krēsliem vienlaicīgi. Tomēr tikpat labi tas var būt saistīts ar to, ka cilvēks, kura dzīves saturs ir nanofotonika vai slāvu literatūra XII gadsimtā, sadūries ar kaut ko vienlīdz milzīgu un bīstamu kā totalitārisms paša durvju priekšā, meklē sev pieņemamas attieksmes paušanas formas. Jo viņš nejūtas komfortabli politiskajā retorikā, emocionāli sakāpinātos paziņojumos utt. To, starp citu, var novērot arī Ukrainas atbalsta piketos Rīgā - virkne ļaužu apzinīgi ierodas, karodziņi pie atlokiem piesprausti, tomēr piedalīties saukļu skandēšanā nevēlas (tas nav pārmetums, jo tāpat mīņājas arī autors). Un man ir saprotami, pat simpātiski, ka tādi Latvijas portāli kā Satori vai Punctum publicē nevis atklātās vēstules, bet igauņu kivisildnika un latvietes Gailes dzeju, kas kādu uzrunā tiešāk nekā publicistika.
Rezumējot: ilūziju nav, jauns aukstais karš ir sācies, bailes un neizpratne par kaimiņvalstī notiekošo ir, tomēr ir arī cerība, ka līdz histēriskai, monolītai masai nenodzīvosimies nedz Latvijā, nedz Krievijā.