Vai šobrīd varat teikt, ka viss iecerētais ir izdevies?
Tā jau nekad nav. Mans asistents un viens no operatoriem filmu jau redzēja, bet pats gan vēl ne, tāpēc skatīšos ar visiem kopā pirmizrādē. Filmas kopija tika gatavota Dānijā, Somijā un Igaunijā, jo mums pašiem jau nekā nav.
Kāds šis laiks - pieci filmas veidošanas gadi - jums paliks atmiņā?
Katra filmas uzņemšanas minūte maksā lielu naudu, līdz ar to šis process bija saspringts. Atpūtai, pārdomām vai mēģinājumiem faktiski nebija laika. Ja mēs strādātu normālos apstākļos, kādos parasti filmas tiek uzņemtas, mums tas izmaksātu divreiz dārgāk.
Kas jūs motivēja pievērsties darbam - daudziem nezināmo kureliešu liktenis vai tomēr attiecību līkloči karadarbības apstākļos?
Ekstrēmi apstākļi vienmēr dod ļoti pateicīgu materiālu stāstiem, romāniem un filmām. Šādos apstākļos īpaši spilgti izpaužas cilvēku raksturi, kas šķiet interesanti. Runājot par vēsturi, esmu pārliecinājies, ka latvieši ļoti slikti pārzina savu vēsturi. Padomju laikā tā netika mācīta un arī tagad ir nobīdīta šūplādes dziļākajā stūrī.
Vai ir kāda atziņa, ko vēlaties ar filmu nodot skatītājiem?
Gribējām, lai cilvēki padomā par savu senču dzīvi, savu pilsētu, novadu un valsti, lai katram rodas priekšstats, kas ir noticis. Bija divas karojošas puses un Latvija tām pa vidu. Tāds īsts likteņdancis! Tomēr ir būtiski apzināties arī pozitīvo - cilvēki dzīvoja, cīnījās, tika galā ar grūtībām un uzvarēja.
Vairākiem filmas aktieriem, arī operatoram Dāvim Sīmanim nebūs lemts piedzīvot pirmizrādi. Ko varat teikt par filmas kolektīvu?
Vienmēr esmu centies strādāt ar domubiedriem, vieniem un tiem pašiem aktieriem. Filma - tas ir daudzu puslīdz vienādi domājošu cilvēku darbs.