Zemnieku pārstāvji uzskata, ka pret tiem, kas zemi neapsaimnieko, vajadzētu vērsties bargāk, lai piespiestu pārdot vai iznomāt zemi tiem, kas gatavi to apstrādāt.
Gribētu attīstīties
«Pirms gada es teiktu, ka man nevajag zemi klāt, bet tagad es 100 ha labprāt nopirktu,» saka Jelgavas novada Zaļenieku pagasta z/s Mežacīruļi īpašnieks Juris Cīrulis. Savulaik uzkāpušās nekustamo īpašumu cenas tik drīz nekritīs, jo zemes trūkumu izjūt visā pasaulē. Latvijas problēma ir tā, ka pēc neatkarības atjaunošanas senču zemi atguva ļoti daudz cilvēku, kas netaisījās laukos saimniekot un zemi pārdeva tiem, kas vairāk maksāja, bieži vien tie bija ārzemnieku nodibināti uzņēmumi. «Nekur pasaulē neapsaimnieko pilnīgi visu zemi, bet daudzi ir nelikumīgi saņēmuši naudu par apsaimniekošanu, kaut neko nav darījuši,» uzsver J. Cīrulis, kurš uzskata, ka tā dēvētos dīvāna zemniekus, kas saņem platībmaksājumus un aktīvi nesaimnieko, vajadzētu izskaust, to naudu, ko maksā viņiem, novirzīt tiem zemniekiem, kas nodarbojas ar ražošanu. «Pārtikas cenas kāpj, situācija ir pateicīga, lai «dīvāna zemniekus» noliktu pie vietas. Lauksaimnieciskajai ražošanai ir liela nākotne, ēdāju skaits pasaulē pieaug, pieprasījums pēc pārtikas būs vienmēr,» saka zemnieks. Arī Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš uzskata, ka maksāt tikai par zemes uzturēšanu puslīdz labā stāvoklī ir absurdi, jo šāda zeme neko nedod tautsaimniecībai. Zemnieku saeimas informācija liecina, ka ir daudzi zemnieki, kas labprāt nopirktu papildu zemi, bet nevar to izdarīt, tādi ir Jelgavas, Bauskas, Dobeles novadā, ap Tukumu, kā arī Smiltenē, pie Valmieras un citviet.
Vislabāk Zemgalē
Zemgalē gandrīz viss ir apsaimniekots, tā ir Latvijas maizes klēts, kur ir auglīgas zemes un plaši lauki, stāsta LAD direktora vietnieks Ģirts Krūmiņš. Salīdzinoši laba situācija ir Vidzemē, kur neapsaimniekota ir Salacgrīvas novada teritorija, jo tur zeme nav piemērota lauksaimniecībai. Latgales pusē vairāk neapsaimniekoto zemju ir pierobežā, tālāk no centra, arī zeme tur ir sliktāka un nav infrastruktūras. Ir zeme, kas no 90. gadiem ir neapsaimniekota un jau apaugusi ar mežu. Daļa zemnieku, kuru zemes iekļuvušas neapsaimniekoto zemju sarakstā, ir saņēmuši platībmaksājumus par tās kopšanu, kas gan bieži vien nozīmē zāles nopļaušanu divreiz gadā. Ja tiks pierādīts, ka zeme ir nekopta, bet nauda saņemta, to nāksies atmaksāt. «Nav tādu gadījumu, kad visa saimniecība ir nekopta. Tā nav krāpniecība, bet neizdarība. Cilvēki neiedomājas, ka triju metru josla gar grāvi simt metru garumā jau ir 0,3 hektāri,» norāda Ģ. Krūmiņš. Jau šogad aprēķinātais papildu nekustamā īpašuma nodoklis (NĪN) 1,5% apmērā no kadastrālās vērtības, ko rēķina klāt spēkā esošajam 1,5% NĪN, varētu būt stimuls padomāt, vai izdevīgāk tomēr nav kaut ko ar šo zemi darīt, vismaz iznomāt, ja negribas apsaimniekot pašam. Otrs variants ir beidzot sakārtot dokumentus un tur, kur zeme apaugusi ar mežu, to arī piereģistrēt kā mežu, nevis lauksaimniecības zemi.
Arī Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis uzskata, ka tieši dokumentu sakārtošana varētu būt nozīmīgs ieguvums no LAD veiktās pārbaudes, tomēr viņš kritizē metodi, ka nav veikti precīzi uzmērījumi, bet nodokli aprēķina, lielā mērā balstoties uz vizuālu novērtējumu. Tāpēc ir konfliktsituācijas, kad aprēķini tiek apstrīdēti. «Pamata jautājums ir par kadastrālajām vērtībām pašos pamatos. NĪN ir noteikts uz neprecīzas datubāzes pamata,» uzskata A. Jaunsleinis. Kadastrālo vērtību aprēķinam jābūt objektīvam, lai tās nesasniegtu tirgus cenu, tomēr būtu tuvu tai. Savukārt Juris Lazdiņš norāda, ka 1,5% NĪN papildu likme neapstrādātajai zemei ir par mazu. Viņaprāt, tai jābūt 5-10% no kadastrālās vērtības.
Iepriekš gan Latvijas zemnieki cēluši trauksmi, ka platību maksājumi Latvijas zemniekiem ir viszemākajā līmenī - 90 eiro jeb 63 lati par hektāru, savukārt vidējais Eiropas Savienības (ES) rādītājs ir 266 eiro jeb 186 lati par hektāru, bet atsevišķās ES valstīs tie sasniedz pat 600 eiro jeb 420 latus par hektāru. Latvijas lauksaimnieki ir pauduši viedokli, ka šie maksājumi ir diskriminējoši, kā arī neizdevīgi aprēķināti, kā atskaites periodu izmantojot gadus, kad Latvijas lauksaimniecībā notika pāreja no kolektīvās uz individuālo saimniekošanu.
Aizaugusī Pierīga
Rīgas plānošanas reģionā neapstrādāto zemju platība ir 63 684 ha, kas ir 20% no kopējās lauksaimniecības zemju platības. Tik daudz neapsaimniekoto zemju procentuāli nav pat Latgalē, kur neapsaimniekoti ir 18% no zemēm. Tiesa, Rīgas reģiona statistiku ietekmē Ādažu poligons, kurā saimnieciskā darbība nevar notikt, bet liela daļa tā teritorijas joprojām skaitās lauksaimniecībā izmantojama zeme.
Ģ. Krūmiņš skaidro, ka Pierīgas zeme savulaik uzpirkta, domājot, ka te būs dzīvojamās mājas, bet krīze ciematu attīstību apturējusi. Nekustamā īpašuma uzņēmuma Latio valdes priekšsēdētājs Edgars Šīns uzskata, ka šī problēma radusies no plānošanas, jo tā dēvētajos treknajos gados pašvaldības paredzējušas apbūvēt ļoti daudz teritorijas. Visas ieceres saskaitot kopā, Rīgas plānošanas reģionā vien bija paredzēts uzbūvēt 2-3 miljonus mājokļu. «Tās ir sekas milzīgām pārmaiņām valsts ekonomikā. Ja atgriezīsies tautsaimniecības aktivitāte un nodokļu politika būs tāda, ka neapstrādātās zemes turēt būs neizdevīgi, iespējams, ar lauksaimniecisko ražošanu nodarboties būs izdevīgāk,» pieļauj E. Šīns. Viņš arī min ASV piemēru, kur nekustamā īpašuma kompānijas bijušas spiestas par niecīgu cenu pārdot atpakaļ zemniekiem savulaik uzpirktās zemes lauksaimnieciskai izmantošanai.