Bez darba nepaliek
Profesionāļu diskusijās vasarā tika izvirzīts jautājums - vai jaunieši bija atbilstoši sagatavoti tam, ka nāksies par sevi cīnīties? «Nevienam kursam nav bijis viegli,» bilst I.Roga. «Arī mūsu kurss pērās kā pliks pa nātrēm. Kad gandrīz nav ko ēst, kur dzīvot.» Dailes kursa absolventu situācija, salīdzinot ar pavasari, uzlabojusies. Jūnijā šokēja, ka nevienam no sešpadsmit absolventiem vieta Dailē neatradās, kaut vairākus gadus jaunieši tika apzināti gatavoti iepludināšanai Dailes teātra ansamblī. Divas diplomdarba izrādes tika iestudētas, piedaloties teātra labākajiem aktieriem, tādējādi jau pirms studiju beigšanas viņus piesaistīja trupai. Teātra direktors Aivars Līnis finansiālu apsvērumu dēļ tomēr atteicās piedāvāt štata vietas jaunajiem. M.Gruzdovs, tolaik teātra galvenais režisors, uzstāja, ka trupā jāņem divpadsmit, vēlāk - astoņi aktieri. Beidzot ar lielāko daļu tika parakstīti ārštata darbinieku līgumi, kā toreiz teica A.Līnis, uz tādiem noteikumiem, ka viņš gaidījis - jaunie piecelsies un aizies neparakstījuši. Gatavību dažiem jauniešiem piedāvāt lomas izteica Valmieras Drāmas un Latvijas Nacionālais teātris, kaut arī tajos nav brīvu štata vietu. Daļa beidzēju strādā arī Gaļinas Poļiščukas Teātra observatorijā, Homo novus projektu izrādēs vai filmējas seriālos. «Tomēr darbs ārštatā ir ļoti nestabils. Tiem, kuriem bija studiju kredīts, valsts to nedzēsīs, jo viņi nestrādā štatā valsts iestādē,» norāda I.Roga.
Vai absolventu skaits Latvijai ir optimāls? Jā, atbild LKA rektors profesors Jānis Siliņš. «Tagad šūmējas, ka Latvijā nemaz tik daudz teātru nevajag, taču jāsaka - teātru varētu būt vairāk. Ja trupas ir inovatīvas, nāk ar savu piedāvājumu... Aktieru izlaidumu ritmu, protams, prognozē, bet mums jāuztur arī mācību kvalitāte. To var izdarīt tikai tad, ja pedagogiem ir regulārs darbs. Kad beidza Dailes teātra kurss un Krakovā rādīja Kāzas, poļu profesionāļi teica, ka mums ir sava teātra skola. Tā ir liela uzslava. Mēs vienmēr gatavojam jauniešus, kas spēj strādāt jebkurā teātrī. Viņiem ir ieskats ne tikai psiholoģiskajā teātrī, bet arī groteskā, delartē,» saka J.Siliņš, uzverot - akadēmijas absolventu vidū ir arī veiksmīgi neatkarīgo teātru veidošanas piemēri, piemēram, grupa UMKA.lv.
Paļauties uz talantu
Par spīti plašajām diskusijām, pavasarī konkurss iestājeksāmenos Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru un režisoru kursā šogad bija pārsteidzošs. Par piecām režisoru vietām sacentās divdesmit astoņi pretendenti, liela konkurence bija starp pretendentiem studijām aktieru grupā. Apvienotajā grupā, kurā ir desmit budžeta vietas, studijas sākuši divdesmit divi jaunieši, no tiem piecpadsmit - topošie skatuves mākslinieki. «Šī profesija jāskatās no personības viedokļa. Aktieri jau nenāk mācīties, lai konkrētā teātrī strādātu, bet tāpēc, ka ir aizrautība, interese, talants. Par aktieriem jāmācās jauniem cilvēkiem. Pat viņi jau ir skolā nobružāti, fantāzija, organika, kas nepieciešama profesijā, iznīcināta. Mēs nekad nevaram zināt, kad uzņemsim jaunu Lilitu Bērziņu vai Indru Briķi,» komentē J.Siliņš.
Savukārt jaunā kursa tiešie audzinātāji Indra Roga un Mihails Gruzdovs uzsver, ka tikko uzņemtie jaunieši būtiski atšķiroties no iepriekšējā kursa. «Ir pat tādi, kam ir bijusi laba alga, darbavieta. Viņam uzdod jautājumu - kāpēc tad te nāc? Viņš saka, nauda neko neatrisina, tikai palīdz dzīvot. Viņi lasīja Staņislavska rakstīto par ētiku un pārsteidzoši uz to reaģēja - ar degsmi, apņēmību tā dzīvot, pat saprotot, ka tas ir ideāls,» saka I.Roga. «Domāju, ka šajā stulbajā situācijā viņi valsti tik un tā apčakarēs, un talants izaugs tā, kā tam vajag. Latvijā ir ļoti maz teātru. Pēc kāda laika enerģija būs sakrājusies. Būs jauni teātri, un valsti piespiedīs tos atbalstīt. Šie jaunieši brīvi domā, zina naudas un dvēseles dzīves vērtību. Saprot, ka uz valsti nevar paļauties, tikai uz savām darba spējām un talantu,» sarunu beidz M.Gruzdovs.