PIRMAIS.Rezultāti skaidri vēsta par pienākumu nostiprināt latviešu valodu kā saliedētas sabiedrības pamatu. Latviešu valoda ir Latvijas valsts identitātes pamatelements, tā ir demokrātiskās līdzdalības valoda Latvijā.
Demokrātija ir komunikācija, lai tā notiktu, vajadzīga kopīga valoda gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Valoda to negarantē, bet nozīmīgi veicina. Referenduma iniciatori divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas cīnījās par tiesībām nostiprināt Latvijā padomju laikos izveidoto divkopienu sabiedrību. Toreiz varēja dzīvot, nezinot ne vārda latviski. Pret šādu nošķirtu sabiedrības grupu iekapsulēšanos ir vērsta integrācijas politika visās Eiropas valstīs. Divkopienu paralēlas sabiedrības nozīmētu neuzticību un spriedzi, tas nav neviena Latvijas iedzīvotāja interesēs.
Lielajās pilsētās latviešu valoda vēl joprojām nedominē publiskajā telpā, ne vienmēr pakalpojumus ir iespējams saņemt latviski. Jānovērš latviešu diskriminācija darba tirgū, prasot krievu valodas zināšanas profesijās, kas saistītas vienīgi ar Latvijas iekšējo tirgu. Valsts pienākums ir atbalstīt latviešu valodas apguves kursus, izglītot latviešu skolu un pirmskolu skolotājus darbam ar dažādu tautību bērniem, kas drošinātu nelatviešu vecākus sūtīt bērnus latviešu skolās. Bilingvālā izglītība nodrošina latviešu valodas apguvi, taču tā nenovērš atsvešinātību, kuru atražo no padomju laikiem mantotā etniski nodalītā skolu sistēma. Bet tas nav risināms referendumu vai aizliegumu ceļā. Ir jāatbalsta un jāveicina. Tomēr visvairāk latviešu valodu publiskajā telpā nostiprinās ikkatra valodas dalībnieka apņemšanās Latvijā ar Latvijas iedzīvotājiem runāt latviski, ar prieku palīdzot tiem cittautiešiem, kuru latviešu valodas prasme vēl nav tik laba.
Pilsoņu lielā aktivitāte ārzemēs ietver OTRU skaidru ziņu. Latvieši ārzemēs jūtas un grib būt piederīgi Latvijai. Valstij ir jāatbalsta tie, kuri vēlēsies atgriezties. Taču jāatceras, ka XXI gadsimtā nācijas ir pārteritoriālas. Var dzīvot Londonā, Minhenē vai Dublinā un būt Latvijā gan informatīvi, gan biznesa un citās nozīmēs. Valstij ir jāatbalsta vēlme saglabāt latvietību. Valdības integrācijas politikas pamatnostādnes iezīmē atbalstu ārzemju latviešu pilsoniskajām un kultūras aktivitātēm, bērnu svētdienas skolām, vasaras nometnēm Latvijā, Latviešu valodas aģentūra nodrošina mācību materiālus un atbalstu skolotājiem. Ārlietu ministrija strādā pie īpašas diasporas programmas. Šai politikai jākļūst vēl apjomīgākai un mērķtiecīgākai.
TREŠĀ ziņa. 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas notiek sāpīgas «radības». Pamazām, bet nenovēršami irst padomju asimilācijas politikas mērķtiecīgi konstruētā identitāte «krievvalodīgie». Balsu sadalījums un pirmsreferenduma paziņojumi ļauj apgalvot, ka pret otru valsts valodu balsoja ne tikai latvieši. Konstrukts «krievvalodīgie» ir izdevīgs ekstrēmistam Lindermanam, viņa atbalstītājam Ušakova/Urbanoviča Saskaņas centram, kas balsis zvejo, uzdodoties par «krievvalodīgo aizstāvjiem».
Nav tādas mazākumtautības «krievvalodīgie». Ir mazākumtautības krievi, ukraiņi, ebreji, baltkrievi, lietuvieši un igauņi un citi. Mums visiem un Latvijas politikai kopumā jāveicina daudzo mazākumtautību identitāšu redzamība, pārliecība, ka tās ir cienītas un vēlamas, jo Latvijas kultūru daudzveidība ir Latvijas bagātība. Tas ir gan latviešu valstsnācijas, gan mazākumtautību interesēs un, kā jebkurā Eiropas valstī, nav pretrunā ar valsts kopējo nacionālo identitāti, kas ir vienojoša visai sabiedrībai. Salīdzināma ir latviešu trimdas pieredze: viņi apguva mītnes zemju valodas, kļuva par sekmīgiem sabiedrības locekļiem un blakus tam rūpīgi glabāja un kopa savu latvietību.
Integrāciju var uzskatīt par sekmīgu tad, ja cilvēks jūtas piederīgs gan valsts nacionālajai kopienai, kur latviešu valoda un latviskā identitāte ir mūs visus saistošs elements, gan piederīgs pilsoniskajai kopienai. Tas nedz izslēdz, nedz ir pretrunā ar katra tiesībām blakus vienojošajam pamatam saglabāt un attīstīt savu mazākumtautības identitāti. Un valstij tas jāatbalsta.
Valstij ir jāizstrādā pilsoniskās izglītības programma plašai sabiedrībai. Sašķeltā Latvijas iedzīvotāju vēsturiskā atmiņa, savstarpēji izslēdzošie priekšstati par to, vai dzīvojam 1918. gadā dibinātā valstī vai kādā uz PSRS drupām radītā jaundibinājumā (ja tā - tad būtu bijis loģiski ieviest otru valsts valodu un piešķirt pilsonību visiem), veido sašķeltas identitātes. Tāpēc ilūziju, ka «aizmirsīsim, dzīvosim no šodienas», vietā ir jāliek jēgpilnas sarunas gan par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem, gan XX gadsimta vēsturi. Bez demokrātiskām vērtībām atbilstošas attieksmes pret staļiniskās PSRS un nacistiskās Vācijas okupācijām un to sekām nav iespējams veidot saliedētu sabiedrību. To turpinās šķelt identitāšu konflikts.
Latviešu valoda ir labs līdzeklis integrācijai, bet tās prašana pati par sevi vēl integrāciju nenozīmē. Pilsoniskā līdzdalība ir labs līdzeklis integrācijai, bet pati par sevi vēl integrāciju nenozīmē. Lindermans ir viens no pēdējā laika pilsoniski aktīvākajiem personāžiem, bet tas nenozīmē, ka viņš būtu integrējies Latvijas nacionālajā un demokrātiskajā valstī. Līdzšinējā integrācijas politika nesa sevī maldīgu cerību, ka iespējami ātra integrācija pilsoniskajā nācijā veidos saliedētu sabiedrību. Par to liecina mudinājumi atvieglot naturalizāciju. Naturalizācija ir integrācijas gala punkts. Tā tas ir visur Eiropā. Naturalizācija bez integrācijas ved uz sabiedrības dezintegrāciju.
Referendums padarīja Latviju stiprāku, mums ir jānovērtē un jāveicina tā radītā pozitīvā enerģija. Referendums ir norādījis skaidru virzienu integrācijas politikai. Turklāt jāsaprot: integrācija ir arī katra cilvēka, kurš grib piederēt Latvijai, pūles, griba un pilnīgi noteikti - pienākums. Integrācija nozīmē respektu pret Latvijas valsts nacionālo identitāti. Katra Eiropas valsts atbildīgi stiprina savu nacionālo identitāti.
*Ministru prezidenta ārštata padomniece nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas jautājumos