«Sākumā - tad gan bija grūti. Bija asaras, izmisums, tā sajūta, ka dzīve ir beigusies. Bet tagad saprotu - esmu cilvēkiem vajadzīga. Un ka insultu pārcietušais nav ne sliktāks, ne labāks par pārējiem, tikai citāds,» atzīst Marina Kuzņecova. Tāpēc ir tik svarīgs psiholoģiskais atbalsts, ko vigorieši saņem paši un gatavi sniegt arī citiem šīs slimības skartajiem.
Ko tagad darīt?
Tulkojumā no latīņu valodas, vigor nozīmē 'dzīves spēks, dzīves enerģija'. Biedrībā realizētās kompleksās psiholoģiskā atbalsta programmas iedvesmotāja un tās vadītāja pedagoģijas maģistre Marina Kuzņecova pati insultu pārcieta 2001. gadā. «Biju skolas direktore, tuvojās mācību gada sākums ar visiem uztraukumiem. Jāpaveic tik daudz! Man bija 51 gads. Nē, es nejutos slikti, vispār neslimoju, tikai tas paaugstinātais asinsspiediens... Skolas medmāsa gan mudināja, lai uzpasēju veselību, izeju pārbaudes, bet vai tad man bija tam laiks?» atceras Marina Kuzņecova. «Pirmais gads pēc insulta bija... grūts. Vīrs darbā, bērniem sava dzīve, un ko es? Roka, kāja paralizēta, taču galva strādāja. Tas bija psiholoģiski grūti. Gadu nodzīvoju uz slimības lapas. Bet man bija lieliski kolēģi, ļoti atbalstīja un aicināja, lai nāku, pamēģinu tomēr strādāt. Jā, tas man bija nepieciešams pašvērtējumam. Tagad domāju - ja nebūtu mēģinājusi, šaustītu sevi pašpārmetumos. Bet es mēģināju. Pēc pusgada gan sapratu, ka strādāt nevaru un uzrakstīju atlūgumu. Tagad redzu - tas bija mans ceļš, lai pārliecinātos par sevi, savām spējām.»
Marinas kundze sākusi prātot, ka insultu pārcietuši cilvēki jāapvieno. Tolaik tādas biedrības vēl nebija. Bet viņai bija atbalsta komanda - profesionāli psihologi, kuri bija gatavi sadarboties. «Jo zāles ir viena lieta, tā lai paliek mediķu pārziņā, bet svarīgs arī psiholoģiskais atbalsts,» ir pārliecināta M. Kuzņecova. Jau 2003. gadā viņa sāka pulcēt ap sevi līdzīgas veselības problēmas skartos. «Gribēju mudināt cilvēkus, lai nejūtas kā invalīdi, tikai kā cilvēki ar ierobežojumiem,» paskaidro Vigor vadītāja. 2006. gadā viņas organizācija ieguva labdarības biedrības statusu un kopš tā laika pulcē aptuveni 50 pastāvīgo, aktīvāko dalībnieku. «Visi darbojas kā brīvprātīgie. Tas ir svētīgs darbs, jo katru dienu man piezvana vismaz viens vai divi insulta skartie ar jautājumu: «Ko man tagad darīt, kā dzīvot tālāk?» Pulcējamies kopā dažādās programmās, lai ar speciālistu palīdzību un caur personisko pieredzi iespējami veiksmīgāk līdzcilvēkiem palīdzētu pārvarēt insulta sekas. Daudzi no mums šeit atraduši gluži vai otro ģimeni,» atzīst Vigor vadītāja.
Apzināts interešu loks
Vigor dalībnieki te iegūst vairāk informācijas par atveseļošanos gan fiziski, gan adaptējoties sadzīvē - tiek organizēti semināri, izdalīti speciāli bukleti. M. Kuzņecova gan teic - pret bukletiem cilvēki izturoties nepamatoti nevērīgi, taču insulta slimniekiem svarīga iespējami vispusīgāka informācija par atveseļošanos, socializēšanos, sociālajām iespējām. Biedrībā rīko izzinošas ekskursijas, apmeklē kultūras pasākumus, organizē radošus pasākumus - vigoriešu interešu loks ir apzināts. Darba formas programmās ir visdažādākās - diskusiju veidā, iepazīstoties ar didaktiskajiem materiāliem un dokumentiem, ar radošiem vingrinājumiem.
Piemēram, programmā Kaleidoskops: manu interešu pasaule savu personisko adaptācijas pieredzi, veiksmīgākās atveseļošanās metodes atklāj paši insultu pārcietušie. Te var iegūt informāciju par sociālā nodrošinājuma iespējām invalīdiem, izglītojošām nodarbībām un piemērotiem kursiem; biedrība organizē tikšanās ar dažādiem speciālistiem. Vigorieši darbojas arī runas, veselības, mākslas, izziņas darbnīcās. Paši tagad atzīst - ieguvuši pārliecību par sevi, gara spēku, iemācījušies atcerēties telefonu numurus, cilvēku vārdus, izlādējuši iekšējo spriedzi un sāpi. «Kļūt labākam nekā pašreiz un pat labākam nekā pirms slimības - fiziski un garīgi stiprākam, pārliecinātākam, dzīves gudrākam, labestīgākam, vairāk sadarboties, būt aktīvākam, radošākam - tāds ir vigoriešu mērķis,» saka M. Kuzņecova.
Piemērs stiprai gribai
«Esam gatavi sadarboties ar dažādu specialitāšu brīvprātīgajiem, kuri nav vienaldzīgi un var palīdzēt tieši insultu pārcietušajiem,» norāda M. Kuzņecova. Dienas centrā Ābeļzieds trenera uzraudzībā notiek vingrošanas nodarbības insultu pārcietušajiem, kur trenē un koriģē kustības, sensoro motoriku. Silvija Tima otro insultu pārcieta pirms diviem gadiem, kā pati atzīst - tolaik bija zaudējusi valodu. «Tas bija šausmīgi - raudāju vienā gabalā, jo nevarēju sazināties. Bet Stradiņos viena logopēde ieteica elpošanas vingrojumus. Piecas sešas reizes, un tas tiešām palīdzēja!» priecājas Silvijas kundze. Uz vingrošanas nodarbībām šeit viņa nāk reizi nedēļā jau divus gadus un runā tekoši. «Vingrošana ir ļoti efektīva, tiešām palīdz atveseļoties,» pārliecinājusies Silvija. Arī Jānis uz nodarbībām nāk ilgstoši: «Gribasspēks ir vajadzīgs, bez tā neko sasniegt nevar.»
Vigorieši izmanto arī Intensīvo ķermeņa programmu garīgo spēju atjaunošanai un attīstīšanai (sensomotorā korekcija). Tas ir speciālu, secīgu vingrinājumu komplekss galvas smadzeņu darbības stimulēšanai, kad organisms tiek atjaunots uz kompensācijas mehānisma rēķina - veselās galvas smadzeņu daļas uzņemas bojāto daļu funkcijas.
Vingrinājumi tiek veikti vispirms guļus, nākamajā etapā - sēdus stāvoklī, tad stāvus. Noteiktā secībā jāveic, piemēram, elpošanas un muskuļu tonusu regulējošus vingrojumus, masāžu un pašmasāžu, atsevišķas ķermeņa daļas atslābinošus vingrinājumus, kas parasti kustībās ir saspringtas, logopēdiskus vingrinājumus skaņu artikulācijai, ritmiskai vārdu izrunāšanai, pirkstu vingrinājumus ķermeņa jutīgumam un citus. Programma tiek realizēta, ņemot vērā katra dalībnieka individuālās spējas. Tiem, kas izgājuši šo programmu, ir cerības uzlabot savu fizisko stāvokli, tiesa, jāievēro gana daudz priekšnoteikumu, lai programma iedarbotos efektīvi. Viens no tiem - pacietība, gribasspēks, jo vingrojumi izpildāmi arī individuāli katru dienu mājās. «Bez gribasspēka te tiešām nevar daudz paveikt. Un mūsu cilvēki, kas šeit darbojas, ir lielisks piemērs stiprai gribai,» atzīst M. Kuzņecova.