_ Rakstu krājumam, kura tapšanā piedalījušies 19 dažādu paaudžu teātra kritiķi, ir divas daļas: pirmajā - režisoru portreti - Mārtiņš Eihe, Laura Groza-Ķibere, Andrejs Jarovojs, Viesturs Meikšāns, Inese Mičule, Vladislavs Nastavševs, Indra Roga, Elmārs Seņkovs un Valters Sīlis, Jurijs Djakonovs, Kārlis Krūmiņš, Dmitrijs Petrenko. Otrajā daļā - teorētiski raksti, kas analizē jaunās režijas valodu un kopīgās estētiskās kopsakarības.
Silvija Radzobe ir gandarīta, ka izdevies noturēt labu līdzsvaru starp teātra kritiku un teātra zinātni. Rakstu krājums Latvijas jaunā režija, ko drīzāk varētu dēvēt par vienotu monogrāfiju ar oriģinālu arhitektūru, kur viens elements papildina citu, viņasprāt, var kalpot gan kā specializētā profesionālā literatūra - mācību grāmata, gan kā teātra literatūra. Grāmatu vēl lasāmāku padara 86 krāsainas ilustrācijas no pēdējo sezonu izrādēm.
Kāpēc iecerēji šādu grāmatu?
Pirms diviem gadiem Humanitāro zinātņu fakultātē organizējām konferenci, kas bija veltīta Latvijas jaunajai režijai. Pirmajā daļā bija referāti, ko nolasīja dažādu paaudžu kritiķi, bet otrajā - t. s. jauno režisoru apaļais galds. Atnāca visi aicinātie, kas jau bija negaidīts, patīkams pārsteigums. Jauno režisoru intonācija bija ieinteresēti labdabīga. Man radās sajūta, ka tie ir cilvēki, kuri var un grib sarunāties un ka viņi nenovelk distancētu vai naidīgu zonu starp sevi un kritiku, kā tas dažkārt bija gadījies ar iepriekšējo paaudzi. Pagāja kāds pusgads, un ienāca prātā, ka par šo paaudzi varētu tapt grāmata. Šajā pusgadā katrs no viņiem jau bija iestudējis nākamo izrādi, un tās bija bijušas labākas par iepriekšējām. Bet galvenais cēlonis ir tas, ka šī paaudze strādā daudz, interesanti un novatoriski, lielā mērā ir atšķirīga no iepriekšējām paaudzēm. Tā tiešām ir paaudze, jo tajā ietilpst vairāk nekā 10 talantīgu cilvēku, kuri ir dzimuši apmēram vienā desmitgadē. Mums dažādās kritikas paaudzēs ir arī rakstītspējīgi spēki, bet iespēja rakstīt zinātniskus rakstus ir samērā maza; zinot cilvēku potenciālu, gribējās dot viņiem (un sev) iespēju.
Vai tevi nebiedēja, ka, piesaistot tik plašu autoru loku, varētu rasties pārāk liels eklektisms?
Gan jā, gan nē. Cerēju, un lielā mērā manas cerības attaisnojās, ka cilvēki, rakstot nevis par teātra vēsturi vai ārzemju teātri, bet par dzīviem objektiem - Latvijas režisoriem, kurus jebkurā brīdī nejauši var sastapt teātrī vai uz ielas, - būs ļoti atbildīgi. Vairumā gadījumu tā arī notika. Tas, manuprāt, ir vēl atbildīgāk nekā rakstīt par Meierholdu vai Pīteru Bruku, vai Grotovski. Taču šis apstāklis radīja arī situāciju, kad rakstu tapšana ievilkās vismaz par pusgadu. Es līdzautoru radošās mokas sapratu, taču ne vienmēr biju pacilāta, kad gāja laiks, bet vairāku rakstu joprojām kā nebija, tā nebija...
Grāmatas atklāšanā Elmārs Seņkovs šo 414 lappušu biezo izdevumu nosauc par starta brošūru, arī citu režisoru pateicības runās bija dzirdams apmulsums, ka viņu pirmajiem soļiem veltīta tik liela uzmanība.
Starta brošūra - tas, protams, ir ļoti asprātīgi. Tajā pašā laikā labprātāk no šī atklāšanas pasākuma atceros to, ko teica Vladislavs Nastavševs, kurš uzsvēra: tas ir latviešu teātra kritikas, tajā skaitā mans, mīlestības darbs pret jauno režiju. Katrs no viņiem ir mākslinieks, kurš ir spēris ne tikai pirmos soļus, kas parasti tiek veikti četrrāpus. Viņi jau labu laiku staigā patstāvīgi un droši, grāmatas tapšanas brīdī sevi ir apliecinājuši kā nobrieduši izrāžu veidotāji. Piemēram, grāmatā apcerētas 2014. gada Spēlmaņu naktī apbalvotās V. Nastavševa un E. Seņkova izrādes; šogad nominēti un/vai dažādās kategorijās apbalvoti bija L. Groza-Ķibere, V. Nastavševs, E. Seņkovs, V. Sīlis, D. Petrenko... Kādi tur vairs pirmie soļi.
Tu visvairāk esi rakstījusi par režiju, vadījusi režijai veltītus projektus. Ar ko saistīti tavi turpmākie plāni?
Esmu ļāvusies, kā mēdz teikt, jaunam izaicinājumam. Gribu pievērsties aktieriem.
Kuriem?
Mēs - šoreiz 20 kritiķi - esam uzsākuši darbu pie izdevuma 100 izcili Latvijas aktieri. Tas iecerēts kā dāvana Latvijai 100. dzimšanas dienā. Rakstīsim gan par pagātnes izcilībām, gan tām, kas aktīvi strādā šodien. Proporcija pēc ilgstošām diskusijām sanāca tāda: grāmatā būs raksti par 55 šodienas un 45 pagātnes aktieriem.
Vai izvēlēties 100 aktierus ir vieglāk nekā piecus Spēlmaņu nakts Labākā aktiera un aktrises nominācijām?
Gandrīz vai vieglāk. Speciāli ir sapulcināti dažādu paaudžu autori. Un, ja 20 dažādu paaudžu cilvēki min līdzīgu aktieru kopumu, tad tas tomēr ir vismaz kaut kādā mērā objektīvs skatījums. Par dažiem mēs arī asiņaini strīdējāmies. Vēl bija jautājums, ko darīt ar režisoriem, kuri ir bijuši arī izcili aktieri - Alunāns, Smiļģis vai Jaunušans. Tad es izdomāju - lai neatņemtu aktieriem vietas un neizjauktu arī grāmatas arhitektūru, kas saistīta ar skaitli 100 (100. jubileja valstij, simts izcilības teātra mākslā) un neignorētu minētos režisorus, būs papildnodaļa Izcili aktieri - režisori.
Nesen tika sadalītas Skatuves naglas. Vai Elmāra Seņkova Antigone ir arī tava gada izrāde? Kā vērtē šo žūrijas izvēli?
Mazo zāļu konkurence bija ārkārtīgi spēcīga. Pilnīgi nevainojamas no piecām nominētajām bija divas - katra savā elementā perfektas. Tā bija Antigone un Visas viņas grāmatas Dailes teātrī (režisors Dmitrijs Petrenko - U. A.). Mans subjektīvais favorīts bija Equus. Bet es kategoriski neapgalvoju, ka šai Lauras Grozas-Ķiberes izrādei vajadzēja būt Antigones vietā; izrādi esmu redzējusi trīs reizes, un tajā ir elementi, kas šūpojas. Tajā pašā laikā izrādes centrs - Daiņa Grūbes Alans - visas trīs reizes bija visaugstākajā līmenī un atstāja uz mani ārkārtīgi spēcīgu iespaidu. Bet - apsveicu Antigoni, un žūrijas izvēle nerada principiālus iebildumus.
Šķiet, esi pirmā teātra kritiķe, kas piedalījusies TV šovā. Kāpēc piekriti?
Tu runā par Skuteļa šovu?
Jā, par Jāņa Skuteļa Pusnakts šovu septiņos.
Kad piezvanīja Skuteļa asistente un izteica šādu piedāvājumu, domāju, ka viņa ir sajaukusi telefonu. Bet nē - zvanot tieši man. Teicu, ka jāpadomā. Apspriedos ar ģimeni. Zane teica, ka viņa nu gan neietu, un neieteica iet arī man, jo baidījās, ka nonākšu neveiklā situācijā. Taču mani joprojām interesē dažādas dīvainas lietas, kuras neesmu dzīvē pamēģinājusi. Tieši tāpēc to uztvēru kā izaicinājumu un piekritu. Asistente paraugam atsūtīja ierakstus ar Raimondu Paulu. Nu, Raimonds Pauls vienmēr ir asprātīgs, domāju - nu jā, es neesmu nekāds Raimonds Pauls, diezgan stipri nobijos. Tomēr aizgāju. Notika dīvainais un neticamais - man vēl nākamajā dienā bija patīkama sajūta, atceroties šo vakaru. Viņš neizvirza par mērķi kļūt asprātīgs, pazemojot uzaicināto cilvēku. Skutelis drīzāk artistiski jokojas kopā ar savu viesi. Jo vairāk gāja laiks, jo vairāk redzēju, ka šova vadītājs ir ļoti rūpīgi sagatavojies. Tas kārtējo reizi apliecina, ka joki paši no sevis nerodas. Turklāt viņš caur jokiem pateica ļoti daudz par teātra kritikas būtību.
Kuri ir tavi spilgtākie iespaidi jaunajā sezonā?
Neapšaubāmi - Viestura Kairiša Uguns un nakts Nacionālajā teātrī, Alvja Hermaņa Brodskis. Barišņikovs Jaunajā Rīgas teātrī. Šīs izrādes ir atstājušas dziļu emocionālu iespaidu un no uzbūves viedokļa likušās ļoti sarežģītas, viennozīmīgi uzreiz pat neatminamas, par kurām arī rakstīt ir bijis ārkārtīgi interesanti. Pie maniem jaunās sezonas ieguvumiem pieder arī Viestura Meikšāna oriģinālā un asprātīgā izrāde Portreti. Vilki un avis Liepājas teātrī. Un Liesmojošā tumsa, ko Seņkovs iestudējis ar Kultūras akadēmijas 3. kursa studentiem. Varu atzīties - nepacietībā gaidu visu, ko iestudēs Elmārs Seņkovs. Viņa izrādes atstāj iespaidu, it kā viss taptu ārkārtīgi viegli, nesamocīti - viņš atnāk, paskatās uz aktieru kolektīvu, un tie jau spēlē kā dievi. Kā, protams, nav. Ar nepacietību gaidu 15. decembri, kad beidzot Ģertrūdes ielas teātrī redzēšu Nastavševa Melno spermu. Vēl mani ļoti interesē, ko šis režisors iztaisīs no Lorkas Asinskāzām Nacionālajā teātrī. Lorka ir ļoti sarežģīts autors - tieši tāpat, kā to var teikt par Nastavševu.