Man ir savā ziņā prieks par to, ka jau otro reizi jautājumu, kas attiecas uz Latvijas valsts drošību, aizsardzības politiku, starptautisko sadarbību atbalstīja gan pozīcija, gan opozīcija. Tas bija atbalsts mūsu aizsardzības koncepcijai, par kuru nebija neviena iebilduma. Mēs pieņēmām arī tiekšanos uz diviem procentiem no IKP ar opozīcijas atbalstu, un balsojumā par Mali arī bija opozīcijas atbalsts. Afganistānas misijas pagarināšana arī saņēma opozīcijas piekrišanu.
Tas ir interesanti, jo līdz šim opozīcija izmantojusi katru iespēju, lai izrādītu pretēju nostāju.
Tieši tā. Kad uzstājos Saeimā par aizsardzības koncepciju, speciāli vērsos arī pie opozīcijas. Runājot Saeimā par aizsardzības jautājumiem, es parasti griežos arī pie opozīcijas. Tad teicu, ka šie jautājumi nav partejiski, bet valstiski. Ja balsojat pret šādiem jautājumiem, tad vēlāk varēs analizēt, kāpēc bijāt pret? Otrs aspekts - norādīju, ka mums jau principā balsu pietiek. Un es domāju, ka opozīcija pēc valodas referenduma izdarījusi zināmus secinājumus - skaidrs, ka Saskaņas centrs arī vēlas kaut kad nokļūt valdībā. Tādēļ viņiem jāsaprot - ja būs tāda situācija, ka Saskaņas centrs būs valdībā, tad viņiem nāksies saskarties ar visiem šiem jautājumiem. Un viņi nevarēs vienkārši spēlēt opozīcijas spēles, nevarēs vienkārši mainīt Latvijas eiropeisko un rietumniecisko attīstības vektoru. Domāju, tas saistīts ar gatavošanos nākotnei, ja nu izdodas tikt koalīcijā, un arī viņu vēlētājiem neizrādās pārāk liels pārsteigums, un varbūt, lai nenodedzinātu visus tiltus ar pārējām partijām. Latvijā jau vienas partijas valdība nevar būt, jebkurā gadījumā jāveido koalīcija.
Ar atklātu pretošanos latviešu vēlētāju atbalstu neiegūt.
Nav runa tikai par latviešu vēlētāju, bet gan valsts koncepciju. Ja mēs ejam pret vienu no galvenajām prioritātēm - starptautiskajām operācijām, ko tad mēs darīsim, kad būsim valdībā? Kā tad mēs lemsim šos jautājumus vispār? Vai integrēsimies ar Baltkrieviju militārā aspektā, vai Krieviju? Tas nav arī tik vienkārši. Jāatceras, ka esam ES un NATO. Mēs neesam kandidātvalsts, un tādi eksperimenti nav pieļaujami. Bet īstenībā, ja skatāmies reāli - varam vērot šādu atbalstu Saskaņas centram un tiešām varam nonākt pēc 2014. gada tādā situācijā, ka Latvijas pirmo prezidentūru ES var vadīt valdība ar Saskaņas centra dalību. Tas nav vērtējums - patīk, nepatīk. Es vienkārši mēģinu analizēt procesus, kas būs tālāk. Ja ir neskaidrs jautājums par Repšes atgriešanos politikā un viņa partiju, nav skaidrs, ko darīs Sudraba ar visām zināmajām viņas tendencēm, tad varam nonākt līdz situācijai, ka Saskaņas centram un vienam šādam jaunajam spēkam plus vēl kādam pilnībā pietiek. Tas var radikāli daudz ko mainīt. Tad rodas jautājums, kuri būs tie ministri, kuri nāks uz Aizsardzības, Ārlietu ministriju, kuri uz politiski svarīgajām ministrijām, kas notur mūsu enkuru ES un NATO. Vēl jau virkne saimniecisko ministriju. Tas 2015. gada jautājums varbūt vēl nav dienas kartībā, bet ir ļoti nopietns.
Kā sabiedrotie vērtē Latvijas dalību šādā misijā Mali?
Līdz šim pamatā esam bijuši iesaistīti dažādās NATO operācijās, nopietni iesaistīti. Kad biju Latvijas ārlietu ministrs, man bija diskusija ar savu partijas kolēģi, kas toreiz vadīja Aizsardzības ministriju. Vai mums vajag iesaistīties kādā Eiropas misijā - tajā laikā tā bija Libānā. Uzskatīju, ja valstij ir tādas spējas, tad jāiesaistās. Tajā laikā Aizsardzības ministrija norādīja, ka tai pietrūkst kapacitātes. To darītu, taču tajā laikā bijām Irākā, Afganistānā. Šis jautājums ir aktuāls joprojām. Ja gribam nostiprināt savas pozīcijas, ietekmi ES, mums aktīvi jāpiedalās dažādos ES politikas virzienos - it īpaši aizsardzības un ārlietu politikā. Līdz ar to ir dabiski sūtīt instruktorus uz Mali. Patiesībā domāju, ka šis skaitlis - divi cilvēki - ir par maz. Varbūt vēlāk palielināsim. Mums ir jāparāda aktivitāte, jo tas mums atspēlēsies atpakaļ citos veidos ES iekšienē. Jābūt aktīviem NATO, bet jāpalielina darbība ES. Domāju, ka mūsu karavīriem un zemessargiem ir svarīgi veicināt savu pieredzi šādās misijās. Un ne jau tikai kaujas misijās. Mums ir jābūt pieredzei ne tikai par miera uzturēšanu, bet jāiegūst pieredze par šo reģionu. Esmu priecīgs, ka Mali ir otrā valsts, kur esam pārstāvēti. Līdz šim bijām tikai Libērijā, kur bijušas divas misijas kopā ar Mičiganas nacionālo gvardi. Un tas palīdz - kā mēs varēsim vadīt ES prezidentūru, ja nav ne mazākās saprašanas, kas ir Āfrika? Ja mums vienīgā vēstniecība ir Ēģiptē, kas nav īsti Āfrika, ja nav nekādu biznesa un ekonomisko sakaru ar Āfriku.
Ar ko Mali misija būtiska ES kopumā?
Viss šis reģions ar Sahāras tuksnešiem un savannu ir reģions ar ļoti vāju valstu varu, ar ļoti lieliem zemes plašumiem, kur dažāda veida organizācijas, tajā skaitā teroristiskās, pēdējā laikā sākušas iefiltrēties. Atšķirībā no Afganistānas vai Pakistānas, šis ir reģions, kas tieši robežojas ar ES. Vidū tikai Vidusjūra. Turklāt tas ir reģions, kur nedrošība var tikai pieaugt.
Kādēļ Latvijā iecerēts veidot NATO izcilības centru stratēģiskās komunikācijas jautājumos?
Latvija ir īstā vieta. Ja atveram šādu institūciju kā izcilības centrs nelielā NATO dalībvalstī, savai valstij iegūstam to, ko mūsu mērogi mums bieži vien nevar piedāvāt. Iegūstam atpazīstamību, spējas attīstīt konkrētās kompetences, iespēju ietekmēt NATO politiku. Savukārt NATO ir svarīgi, ka organizācijas politikā iesaistās arī nelielās valstis un vidējās valstis, kas ir aktīvas un saprot šo problemātiku.
Vai saskatāt problēmas komunikācijā ar sabiedrību?
Tā nav tik slikta, bet atsevišķos aspektos Latvijas sabiedrība mums ir vairāk jāizglīto. Parasti dzīvojam stereotipos. Viens no tiem - aizsardzība ir tikai mūsu ekonomikas patērētājs, nevis devējs. Tā ir pilnīga alošanās. Jebkurā valstī bruņotie spēki attīsta ekonomiku. Jo lielāks būs mūsu budžets, jo lielāki ieguvēji būs Latvijas darba devēji, darba ņēmēji, ražotāji, eksportētāji. Otra kļūda - ka mazā valstī bruņotos spēkus varbūt nemaz nevajag. Kāda jēga - tāpat neko aizstāvēt nevar. Tas nav pareizi, jo ir daudz piemēru, kas rāda, ka mazas valstis ar noteiktu attieksmi jau ir atvairījušas ienaidnieku - tīri filozofiskā izpratnē. Neviens negrib līst tādā valstī iekšā, ja zina, ka tas viņam dārgi maksās. Godīgi paskatīsimies uz Sīrijas konfliktu - viens no iemesliem, kādēļ starptautiskā sabiedrība negrib iesaistīties, ir skaidra apziņa, ka Sīrijas armija, pretgaisa aizsardzība nav galīgi bez zobiem. Bet ja ir maza un atvērta valsts, kas turklāt nevēlas sevi aizstāvēt, lūk, tādā, protams, daudz vienkāršāk ieiet.