Lūk, Jānis patiešām ir dīdžejs ar lielo burtu, viņš spēlēja elektronisko mūziku no vinila platēm jau deviņdesmito vidū un pat agrāk. Un ne to vien redzējuši ļaudis no Pēterburgas un Maskavas līdz pat šim laikam ar cieņu atceras «dīdžeju Jāni», varētu teikt, tā laika «dīdžeju kustības» iniciatoru. Jānis man stāsta, ka viņš nolēmis vispār vairs nespēlēt, jo šajā lietā neprogresē, bet atkārtoties un izlikties nevēlas. Un, kad pie viņa nāk klāt un saka, cik gan lieliski bija agrāk, deviņdesmitajos, un vai nebūtu laiks «uzrīkot kaut ko tādu pašu», viņš smaida un atbild: «Nē.» Jo tas, kas bijis, ir izbijis un beidzies. Ļaujoties nostaļģijai, ir iespējams aptīt ap pirkstu citus, taču ne sevi. Viņa kā skaņu režisora pakalpojumi ir visai pieprasīti, un viņš ir apmierināts ar to, ka cilvēkiem ir nepieciešams. «Paskaties, piemēram,» viņš saka, «uz dabu. Katrs krūmelis ik gadu kļūst atkal jauns. Bet kāpēc mēs nevaram? Nopurināt no sevis visu, kas ir beidzies, un sākt kaut ko jaunu.» Tagad Jānis vairāk līdzinās piesardzīgam, kritiskam filozofam. Taču par sevi viņš joprojām ir pārliecināts. Un joprojām smaida tā, it kā viņā kaut kur dziļi, dziļi notiktu neliels, spēcīgs uzliesmojums, kura radītās dzirksteles ielidotu viņa piemiegtajās acīs un zobgalīgajos mutes kaktiņos.
Ejā pie bāra letes stāv Oļegs, kura pienākumu sfēra Pienā ir visai grūti definējama. Nu, teiksim tā - «rūpēties par to, lai viss būtu forši». Es viņam jautāju par kādu meiteni, kurā es kādreiz biju nopietni iemīlējies, sen tas bija. Izrādās, kopš tā laika, kad mēs pašķīrāmies, šī meitene ir paspējusi apprecēties, izšķirties, aizbraukt uz Goa, kur viņa tagad dzīvo jau vairākus gadus un kopā ar draudzeni pat ir tur atvērusi reklāmas aģentūru. Viņas mēģina pārliecināt vietējos iedzīvotājus, ka reklāma ir kas vairāk par apdrukātu «palagu», kas nostiepts starp diviem bambusa mietiem. «Bet varbūt viņām to nemaz nevajag darīt,» - nodomāju, taču neko nesaku…
Tikmēr džezisti ir nospēlējuši visu, ko gribējuši, un mēs ar Mārtiņu Ķiberu sākam likt savus diskus. Publika te dejo, te nedejo. Te uzķeram vispārējās jautrības pavedienu, te atkal to pazaudējam, taču īpaši to nepārdzīvojam. Ap četriem no rīta sākam spēlēt iemīļoto spēli - Mārtiņš uzliek kompozīciju, pēc tam es izraugos kaut ko atbilstošu pēc tēmas. Beidzam ar absolūtu liriku, daži nevaldāmas jautrības meklējumos nejauši ieklīduši puiši savelk skābu ģīmi, taču mēs nepievēršam uzmanību. Mēs runājam, ka būtu labi taisīt tādas ballītes, kurās būtu tikai tāda mūzika - nesteidzīga, sirsnīga, viegla. Ar nosaukumu Tiem, kam pāri vai pēc. Nav svarīgi, kam tieši pāri vai pēc kā. Pāri 18 vai pāri 40, pēc kārtējās nedēļas pie datora vai pēc lidojuma uz Mēnesi. Vienkārši mēdz būt tāds dzidrs, mierīgs «pēc» stāvoklis. Kaut kas ir beidzies, un tu stāvi uz ielas un vienkārši ieelpo valgo, melno, laternu atblāzmā mazliet dzirkstošo nakts gaisu. Tu vēl nezini, kurp iesi, ko darīsi, kas būs tālāk. Tu stāvi, elpo, un tev ir labi.