Atbilde ir šajās 263 lapās (rāda cietos vākos iesietu ziņojumu). Viena no lielākajām prioritātēm ir bijušas bērnu tiesības. Īpaši smagi jautājumi skar bērnus, kas palikuši bez vecāku gādības, bērnunamos dzīvojošos. Pagājušajā gadā izdevās panākt kriminālprocesa sākšanu pret kāda bērnunama direktoru. Skumji, ka attiecīgās pašvaldības deputāti nesaskata nekādus trūkumus bērnunama vadības darbā, pat neraugoties uz to, ka mums bija pierādījumi, bērnu liecības, ka rīcība attiecībā pret bērniem bijusi tāda, kāda tā nedrīkst būt.
Vispār bērnunamu modelis sevi nav attaisnojis. No turienes nākušie, pat ļoti gribot, nespēj izveidot ģimeni, jo nemāk veidot attiecības. Bieži vien tur jaunieši iegūst pašizdzīvošanas instinktus daudz spēcīgākus, nekā daba mums ir devusi. Un bieži vien rezultāts ir tāds, ka viņi ir Ieslodzījuma vietu pārvaldes klienti.
Protams, daudz darīts saistībā ar vardarbības tēmu, veicām pētījumu par vardarbību skolās. Šajā jomā pastāv tāds kā mafijas princips: visi zina, bet klusē. Ir tikai daži, kas atļaujas runāt, vai, kad, kā saka, problēma veļas pāri malām, kaut kas nāk gaismā. Ja vairāk nekā 50% bērnu ir saskārušies ar vardarbību mājās vai skolā, tas nozīmē, ka vide, izpratne par vardarbību un, protams, attieksme pret jautājumiem par vardarbību ir, maigi izsakoties, traģiska.
Vai tā pamatā nav problēma, ka skolotāji faktiski ir beztiesiski situācijās, kad kāds bērns ir agresīvs?
Ja runājam par to, vai ir pietiekams normatīvais regulējums, lai skolotājs būtu, ja tā var teikt, ar pilnu instrumentu klāstu, reaģējot uz kaut kādiem vardarbības elementiem, es teiktu tā: regulējums pilnīgi noteikti ir izcils.
Skolotāji zina savas tiesības?
Tas ir jautājums. Bieži vien kompetences ir nepietiekamas. Tas, ko novērojam, - vecāki nesadarbojas ar skolu, viņi dzīvo ar pārliecību, ka pēršana, bļaušana uz bērnu nav vardarbība. Bērns tā ietekmē dodas uz skolu, tur tas parādās dažāda veida izpausmēs pret klases biedriem vai skolotājiem, un tad tiešām iestājas tā situācija, kad skolotājs nezina, kā rīkoties. Jo nevar noskaidrot cēloni. Vecāki saka: ar manu bumbulīti, manu eņģelīti viss ir kārtībā!
Un pat nemēģiniet ko pārmest, jo tad rēķinieties, ka var būt tiesu darbi!
Tieši tā! Un skolu vadība mēģina konfliktus slēpt, jo tas ietekmē reputāciju. Slikti, ka arī vairākums pašvaldību nepievērš pienācīgu uzmanību šai problēmai.
Kādā ziņā?
Jābūt daudz intensīvākai apmācībai, kā jāreaģē sākotnējās konfliktu fāzēs. Proti, ja ir uzvedības novirzes, ar skolas vadības atbalstu jāmēģina saprast, kāpēc tas tā ir. Ja redz, ka problēma ir daudz dziļāka, saistīta ar ģimeni, ārpusģimenes aktivitātēm, ir jāiesaista ģimene un pašvaldības sociālie dienesti. Bet jāsaprot, ka tas nav uzreiz ar mērķi sodīt vai pazemot. Ja ar to nav iespējams palīdzēt, jāizstrādā uzvedības korekcijas programmas. Ja tas nedarbojas, jāiesaista policija utt. Mehānismi ir, instrumentu klāsts ir pietiekams, iespējams, nav vēlmes, nav zināšanu.
Jo īpaši, ja par papildu darbu neviens nemaksā?
Tas nedrīkstētu būt arguments. Ja kāds jūtas nepietiekami motivēts, vienmēr ir izvēles iespējas.
Vēl viena tēma ir bērnu drošība publiskajos pasākumos. Mēs bijām aktualizējuši pagājušo Skolēnu dziesmu un deju svētku tēmu, vērsušies arī prokuratūrā, tā saskatīja, ka ir iespējami pārkāpumi.
Tikai iespējami?
Protams, tie ir. Mēs uzskaitījām veselu virkni ar likumu normām, kurās skaidri pateikts, kas jāievēro liela mēroga pasākumos, kur iesaistīti bērni. Drošība, dienas režīms, ēdināšana, nakšņošanas apstākļi, transports utt. Izglītības ministrijas komisija konstatēja pārkāpumus, ja nemaldos, uz kādām padsmit lapām, bet, ja tādā situācijā nav neviena atbildīgā...
Ko vainot, ja visi savējie?
Tā izskatās, iespējams, ir kāds «blatņiks», ko vispār nevar aiztikt, tik nogaida, kad iestājas noilgumi... Un šobrīd varam teikt: ierēdņi, guliet mierīgi - disciplinārlietām visi noilguma termiņi sen kā pagājuši. Un, protams, tā kā skatuve zem pārlieku liela bērnu skaita, paldies Dievam, nesabruka, arī seku nav.
Ja nav seku, nav arī ko sodīt?
Protams, ja runājam par Krimināllikuma pārkāpumiem - ja nav smagu seku, nav arī nozieguma. Bet, ja policija nesaskata kriminālpārkāpumu, tomēr atzīst, ka ir noticis bērnu tiesību aizsardzības pārkāpums, viņiem, kā minimums, bija jārosina administratīvā pārkāpuma lietvedība. Nekā tāda nav. Bet mēs turpināsim uz to uzstāt. Ir jāizvērtē, vai problēmas ir pasākumu rīkošanas sistēmā vai kādā individuālā rīcībā. Mēs arī nedzīvojam okupācijas režīmā, bērni nav jāuztver kā vergi - viņiem nav jāguļ skolu sporta zālēs. Mums ir infrastruktūra, lai cienīgos apstākļos izmitinātu bērnus, kas ir šī pasākuma galvenie dalībnieki.
Uzreiz citas izmaksas!
Mēs atbalstām vergu darbu? Viņi nav pelnījuši mākslinieku cienīgu attieksmi pret sevi? Turklāt situācijā, ja rīkotāji ar to nopelna naudu. Ja tas būtu pilnībā bezpeļņas pasākums, visi piedalītos voluntāri, tad prasības varētu būt citas, bet, ja tā nav, attieksmei pret visiem jābūt vienādai. Es nerunāju par pieczvaigžņu viesnīcas līmeni, bet cienīga komforta līmeņa naktsmītnes ir, kvalitatīvu ēdienu nodrošināt var, un viss, kas saistīts ar drošību un to, lai viņi jūtas labi, ir izdarāms.
Ko vēl varat minēt pie padarītā?
Ļoti aktuāla tēma - dzimumnoziegumi pret bērniem. Ja atceraties, tas ir saistīts arī ar pedofilijas skandāliem. Mēs secinājām, ka kompetences par šo jomu tiesībaizsardzības institūcijās ir nepietiekamas. Es pat teiktu, ka izpratne atsevišķos gadījumos ir stipri traģiska. Tas, par ko runā psihologi un bērnu tiesību aizstāvji...
Nav skaidrs, kurā brīdī sākas noziegums?
Jā. Tas, ka kāds pavicināja pliku krāniņu bērna priekšā vai lika pagramstīties, bieži tiek vērtēts kā nebūtisks notikums, jo «seksa nav bijis». Bet mēs runājam par to, ka pēc tādiem gadījumiem ir smaga psiholoģiska trauma. Mums saka: «Bet nav nekādu paliekošu seku.» Jā, grūtniecība neiestājās, vai dibens nebija jāšuj, bet, ja tik primitīvā līmenī uz šo raugāmies, tad ir traki ar izmeklētāju profesionālo sagatavotību un tad ir jautājums arī par prokuratūru un tiesu...
Mēs redzam, ka dzimumnoziegumu skaits pret mazgadīgām personām ik gadu ir gana liels. Katrs gadījums ir salauzts liktenis. Līdzekļi no valsts puses ir nepietiekami, lai novērstu pārinodarījumus.
Sen par to runājat. Ir sajūta, ka kāds ieklausās?
Uzlabojumi ir. Drosmīgākas paliek nevalstiskās organizācijas - tās saprot, ka nav vienas, līdz ar to nav spiestas sisties kā pa nātrēm, lai atrastu kādas dzirdīgas ausis valdībā vai parlamentā. Tiesiskā apziņa, izpratne par šo tēmu mainās. Milzīga loma ir arī medijiem, kas notiekošo aktualizē, uzdod jautājumus. Amatpersonas un valsts iestādes spiestas to respektēt.
Politiķi diskutē par to, kāda veida kastrācija būtu efektīvākā. Pareizā domu gaita?
Atvainojos par izteicienu, bet problēma jau nav krāniņā - tā ir galvā, kur visi tie impulsi, attieksmes un lēmumu pieņemšana. Un tas, ka kāds mēģina provocēt politiķus ar «esat pret kastrāciju, tātad - par pedofiliju?», tas ir vien šovs. Nav lieki piebilst, ka arī cietums neizārstē. Kā to problēmu risināt, nepateikšu, bet tas, ko rāda gan pie mums, gan ārzemēs veikti pētījumi, - paši pedofili bērnībā bijuši upuri, un te ir vistaisnākais ceļš: «upuris - varmāka».
Tad tas ir ilgtermiņā risināms jautājums?
Tieši ilgtermiņā.
Esat paudis asu kritiku tā sauktajai kvotu sistēmai veselības aprūpē.
Jābeidz māžoties - visi zina par rindām, par to, ka cilvēki netiek uz izmeklējumiem utt.
Ko maina tas, ka mēs visi zinām problēmas, ja valsts atbilde arī skaidra: naudas nav un tik drīz nebūs?
Sākam sakārtot normatīvo bāzi, skaidri definējot, kas ir garantēts, kas nav. Un ir tas milzīgākais akmens iepriekšējo valdību un, piedodiet, «superkonsolidatoru» dārziņā, ka viņi ir spēlējušies ar sabiedrību augstā līmenī. «Mēs konsolidējam ilgtspējas vārdā.» Tad man ir jautājums: kur tad tā ilgtspēja? Tajā, ka mums nav pieejama kvalitatīva izglītība reģionos, nu jāslēdz skolas? Ļoti labi, ka tagad sāk runāt, ka arī vidējai izglītībai jābūt obligātai. Runāju ar meitu, viņa jautā: kas notiek ar bērniem, ko izslēdz no vidusskolas? Kāds varbūt aiziet uz vakarskolu, kāds izmanto tālmācību, bet vairākums principā ir ārā no attīstības laivas. Vai valstī tas ir politiski atbildīgi?
Ilgtspējas trīs vaļi ir izglītība, veselības aprūpe un sociālā joma. Ja to «nokonsolidējam», tā ir manipulatīva spēlēšanās ar sabiedrību, izmantojot šo «superteoriju» praksē.
Daudzus satrauc bēgļu jautājums. Vai drīkstam izvēlēties, ko uzņemt, vai drīkstam nosūtīt, no kurienes nākuši?
Katru nedēļu politiķu retorika mainījās par to, cik un kā uzņemsim, vai tikai kristiešus, citus ne.... Paga, paga, kas tad tas?! Ja runājam par bēgļiem, ko uzņemsim tikai un vienīgi tāpēc, ka viņi ir dzīvības vai nāves briesmās, tur nekāds etniskais vai reliģiskais šķirošanas kritērijs nedrīkst būt! Eiropas politiķi, tie, kas veidoja kopējo politiku pēc principa «atvērtas durvis visiem», savas kļūdas neatzīst, kaut darbos mēģina ko labot - pārskatīt Šengenas līgumu, veidot individuālās robežas, parādās stāsts par deportācijām... tas viss konkrēti norāda uz diezgan rupjiem, apjomīgiem cilvēktiesību pārkāpumiem.
Ir laiks, kad politiķiem jāizvēlas, kam uzticēt tiesībsarga pienākumus nākamajā pilnvaru termiņā. Neesat vienīgais pretendents. Kā vērtējat konkurences situāciju?
Dīvainākais, ka tieši šobrīd esmu saņēmis izsaukumu uz KNAB. Pavēstē iemesls nav uzrādīts, vien atsauce uz likuma pantu par iespējamu interešu konfliktu. Iespējams, te ir saistība ar manu dalību Latvijas Vēstneša izdevuma Jurista Vārds konsultatīvajā padomē. Cik zinu, KNAB ir vērsies pret Satversmes tiesas priekšsēdētāju, pret Augstākās tiesas priekšsēdētāju, kas arī tur piedalās.
Kāds tur interešu konflikts? Tas taču valsts izdevums!
Te pat nav runa par to, vai valsts vai privāts, - mums nav ne darba līgumu, ne mēs ietekmējam viņu redakcionālo brīvību. Vien divreiz gadā sanākam kopā, pārrunājam aktualitātes.
Izsaukumu uz KNAB vērtējat kā mēģinājumu ietekmēt jūsu iespējas būt pārapstiprinātam amatā?
Ja tas nebūtu skāris visu Jurista Vārda konsultatīvo padomi, es tiešām saprastu, ka tā ir vēršanās pret mani. Šobrīd - kategoriski nē. Bet, ja izsaukums tiešām saistīts ar Jurista Vārdu, tie KNAB darbinieki, kuri izdomāja sākt šo procesu, man liekas, ir ārkārtīgi tālu no jurisprudences. Ja kāds iedomājas, ka tādā veidā varu ietekmēt likumdevēju darbu, kāpēc neredz to, ka pats likumdevējs to vēlējies, paredzot, ka man ir jābūt tam sargsunim, kas piedalās valdības sēdēs ar padomdevēja tiesībām, Tieslietu padomes sēdēs un, protams, ar saviem ziņojumiem vai ieteikumiem jāvēršas Saeimā. Pat Saeimas Kārtības rullī ierakstīts, ka varu sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi, ja ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums Latvijā. Vai to var salīdzināt ar «ietekmi», kas ir no dalības Jurista Vārda padomē?
Tad vēlreiz - vai šāds izsaukums var ietekmēt iespējas būt pārapstiprinātam amatā?
Pilnīgi noteikti! Es arī Saeimai uzrakstīju: ja man 17. datumā jāiet uz Saeimas komisiju, jāstāsta par savu vīziju un nevainojamu reputāciju, tad, piedodiet, ar šo izsaukumu ir uzlikts milzīgs traips reputācijai. Nezinu, kā rīkosies likumdevējs...