Pirmkārt, nevienai amatpersonai tas «cietais disks» nav bezizmēra. Līdz ar to ir svarīgi šajā «diskā» salikt lietas tā, lai atšķirtu nozīmīgāko no ne tik nozīmīgā. Ministra uzdevums ir pilnībā pārredzēt visu to lauku, kas ir viņa ministrijas pārraudzībā. Plus visu, kas ar to saistīts. Piemēram, man ir jāpārredz arī citu ministriju darbības lauks - man ir jāzina, ko dara Valsts ieņēmumu dienests, ko dara Valsts policija, Sociālās apdrošināšanas aģentūra, valsts pārvalde kopumā.
Izklausās burvīgi, tomēr iespaids nereti ir tāds, ka valsts pārvalde Latvijā - lai gan esam maza valsts - ir kaut kā pamanījusies tā sazaroties, kļūt tik daudzpakāpju, ka arī ministrs ar labu «cieto disku» nespēj atbildēt uz preses jautājumiem.
Ministra pienākums - ja viņš arī tajā konkrētajā brīdī nezina, kad viņam, kāpjot pa trepēm, piebāž mikrofonu pie deguna, kā to parasti dara kāds analītiskais raidījums, - īsi sakot, arī šādā gadījumā viņam ir jāsazinās ar attiecīgās nozares pārstāvi un jāprot dažu minūšu laikā koncentrētā veidā izzināt problēmu.
Kur, jūsuprāt, dzimst politika šajā valstī? Jo ir divas versijas: ka patiesībā ierēdņi nosaka dienaskārtību un otrādi - ka ierēdniecība ir «nolikta pie vietas».
Es domāju, ka laiki ir mainījušies - deviņdesmitajos gados, arī divtūkstošo gadu sākumā ierēdniecība vadīja politiķus, taču šī varētu būt otrā valdība, kurā ministri ir jau ar pilnīgi citu līmeni. Iemesls it kā ir ļoti vienkāršs: kad Straujuma kļuva par premjeri, parādījās prasība, ka ministram pašam ir jāziņo valdības sēdē par konkrēto jautājumu. Iepriekš pamatā bija tā, ka ziņo ierēdņi, savukārt ministri vajadzības gadījumā piedalās debatēs. Sākumā tā varēja likties kā pātaga, bet nu izrādījies, ka tas ir burkāns, jo ministri rezultātā ir tikai ieguvēji - viņi, ja vēlaties, ir spiesti iedziļināties katrā jautājumā, ko ierēdniecība gatavo. Pat ja tie ir piecdesmit jautājumi konkrētās sēdes darba kārtībā. Kučinskis ir noteicis tādu pašu kārtību.
Par pilnvaru sadalījumu starp Tieslietu ministriju un Valsts kanceleju. Dažbrīd liekas, ka ir zināma grūstīšanās - kurš par ko dod atzinumus un kura atzinums ir «smagāks».
Valdībā ir trīs «bargie soģi»: Finanšu ministrija, no kuras ir obligātais atzinums, Tieslietu ministrija un Valsts kanceleja. Ja runājam par Valsts kanceleju, tās uzdevumi gluži nedublējas ar Tieslietu ministriju, kā tas bija agrāk. Tās uzdevums vairāk ir sekot tiem principiem, kuri būtu jāievēro valsts pārvaldē kopumā, sekot, lai neaugtu birokrātiskais aparāts, lai nedublētos funkcijas, kā arī nodrošināt premjera un valdības darbu.
Par birokrātiskā aparāta pieaugumu tātad nerunāsim, parunāsim par regulējumu. Tātad viens no Tieslietu ministrijas uzdevumiem ir skatīties, lai jaunais regulējums nebūtu pretrunā ar jau esošajiem. Valdības sēdēs dažkārt novērojams, ka ir pastāvošais regulējums, kas kaut ko liedz vai apgrūtina, - lai gan ir viedoklis, ka šis regulējums nav labs. Tā teikt, ko padarīsi - likums saka tā... Tātad kurš vētī regulējumu, metot ārā novecojušo un kaitīgo?
Vētīšana notiek regulāri, tikai tas varbūt nenotiek tādā izpratnē, ka kāda nodaļa ministrijā speciāli sēdētu un mēģinātu «visā frontē» atsijāt graudus no pelavām. Tā vētīšana notiek citādi: jebkurš normatīvs ir nepārtrauktā attīstības procesā. Protams, ideālais variants ir tāds, ka normatīvais regulējums ir apsteidzošs. Piemēram, mēs apsteidzām situāciju un pieņēmām grozījumus Krimināllikumā par dalību teroristiskās organizācijās ārzemēs, atbalstu tām. Eiropas Savienība tikai tagad virza kopīgu direktīvu par šo jautājumu. Un ir otrādas situācijas - kad mēs atpaliekam. Piemēram, Zolitūdes krimināllieta, jautājums par tulkošanu. Nu, pilnīgs arhaisms. Jautājums: vai likums ir obligāti jātulko vai pietiek ar piemērošanu? Un šajā situācijā ļoti daudz kas ir atkarīgs no tiesas un procesa dalībniekiem - vai viņi piekrīt piemērošanai, ka tiek īstenota sinhronā tulkošana.
Man gan padomā bija cits konteksts jautājumam. Pirms vēlēšanām politiķi nereti piekrīt, ka regulējuma tāpat ir par daudz, sola, ka, ja kaut kas jauns tiks pieņemts, tad kaut kas tiks savukārt atcelts, lai slogs neaug augumā.
Jā, bet tā ir kontinentālās Eiropas tradīcija. Respektīvi, mēs, protams, nodarbojamies ar jau esošā regulējuma interpretāciju, tomēr jauni speciālie regulējumi būs nepieciešami. Piemēram, tāds būs par sejas aizsega nēsāšanu - kur tas ir atļauts, kur nav. Līdzīgi speciālie regulējumi par daudzām lietām ir arī citur Eiropā. Piemēram, 1998. gadā Francijā bija pasaules futbola čempionāts, un bija speciāls likums par šo čempionātu (drošības jautājumi utt.). Speciālie regulējumi ir un būs. Cita lieta, ka ir regulējumi, kas ir novecojuši vai nedarbojas.
Tad tādus vajag izskaust.
Nu, mēs meklējam. Piemēram, ekonomisko noziegumu apkarošanas jomā mēs acīmredzot sagrupēsim tās lietas tā, lai policijas efektivitāte palielinātos un lai sabiedrībai nozīmīgāko noziedzīgo nodarījumu izmeklēšana ir prioritāte. Savukārt formālākas lietas bieži vien var ielikt administratīvo pārkāpumu kodeksā un regulēt ar naudas sodiem.
Apsteidzošie regulējumi. Kad Latvijā kļūst aktuāla dilemma, par ko ir karstas diskusijas Rietumos, - indivīda privātās tiesības un sabiedrības kopējās intereses. Tam, protams, ir noteikts konteksts - terorisma risku pieaugums -, tomēr jautājums paliek. Ir leģitīmas tēzes no varas puses - ja sabiedrība vēlas, lai to aizsargā, varai ir nepieciešamas lielākas pilnvaras. Un tikpat leģitīmas ir pretenzijas pret privātuma, cilvēktiesību aizskārumu.
Tas jau ir aktuāli. Kaut vai minētajā gadījumā ar sejas aizsegu regulējumu. Mums anotācijā būs perfekti jānostrādā, lai argumentētu, ka šāds regulējums ir sabiedrības interesēs. Ja mēs to anotācijā precīzi nenoformulējam, mums ir lielas izredzes zaudēt gan Satversmes tiesā, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Un tad mēs tieši nonākam pie tā, ka līdzsvaru starp indivīda un sabiedrības interesēm nodrošina neatkarīga tiesa.
Tiesa? Bet kāda ir Tieslietu ministrijas nostāja? Piemēram, ASV nu iet vaļā tracis par FIB prasībām, lai Apple - es tagad vulgarizēšu - palielina tiesībsargu piekļuvi uzņēmuma produktu un pakalpojumu lietotāju datiem.
Tas gan nav īsti labs piemērs, jo ASV sistēmā tieslietu ministrs ir vienlaikus ģenerālprokurors. Eiropā ļoti tradicionāla ir ombudu sistēma. Ir nozaru ombudi, labi, Latvijā ir viens tiesībsargs kopumā, tomēr jebkurā gadījumā gan tiesībsargs, gan nevalstiskās organizācijas ir tie, kas palīdz valsts pārvaldei atrast šo līdzsvaru [starp indivīda un sabiedrības interesēm].
Sarunas sākumā minējāt, ka ministram ir jāredz viss lauks. Ja paveras uz publiskajām diskusijām, rodas iespaids, ka Latvijā nav mobilo telefonu un e-pasta. Prokuratūra māj VID virzienā un otrādi; notāri māj uz politikas veidotājiem un otrādi. Tajā pašā laikā ir visādas konsultatīvās padomes. Tātad - cik apmierināts esat ar nozares spēlētāju sadarbību?
Tā ir jāattīsta, tā ir jāattīsta. Kad pagājušajā gadu tūkstotī...
Labi skan.
... es trīs reizes biju tieslietu ministrs, tā vispār nebija attīstīta. Tagad mēs to attīstām. Mēs braucam uz VID, uz Konkurences padomi, uz Patērētāju tiesību aizsardzības centru, lai gan tie ir citu ministriju resori. Viens no jautājumiem, par ko es cenšos kolēģus pārliecināt, ir - ja indivīds tiesā uzvar valsti, nevajag par katru cenu tiesāties visās trijās instancēs. Tiesāšanās nav sports, it sevišķi, ja ir citas likumā noteiktas iespējas - vienošanās iespējas u. c. Nevajag tērēt valsts resursus un bendēt uzņēmējiem nervus. Tā, Māri, ir lieta, kas nāk visam līdzi, - sabiedrības vairākuma acīs tieslietu ministrs atbild par tiesiskumu valstī, un rezultātā viņam morāli ir jāatbild par resoriem, par kuriem viņam vispār nav nekādas teikšanas. Tieslietu ministram ir jāatbild par policiju, par Augstāko tiesu, par VID, par prokuratūru utt. No vienas puses, absurds. Cilvēkiem trūkst informācijas par valsts struktūru, kas kuram pakļauts. No otras puses, tas uzliek tieslietu ministram pienākumu būt aktīvākam sadarbībā ar šīm iestādēm.
Pieskārāties cilvēku informētības tēmai. Kā, jūsuprāt, veidot dialogu ar sabiedrību, lai mazinātos bieži vērojamā plaisa, kad ļaudis ir neapmierināti, piemēram, ar tiesas lēmumu, jo tas neatbilst viņu priekšstatam par taisnīgumu. Cilvēki nereti ir pamatoti sašutuši un nepieņem regulējuma noteikto kārtību. «Kas tur ko ilgi spriest? Cietumā!»
Ir gan arī otra galējība, kas pēdējā laikā izgaismojas... Cilvēki, kuri ir pastrādājuši noziedzīgus nodarījumus, tiek heroizēti, viņus aizstāv utt. Bet es jautājumu sapratu. Es domāju, ka patlaban ļoti liela nozīme ir sociālajiem tīkliem ar visu no tā izrietošo. Ir jārēķinās, ka izpratne par taisnīgumu nekad nebūs vienāda. Savukārt izpratne par tiesiskumu, spēja atšķirt lielas lietas no mazām, to, kas sabiedrībai ir ļoti bīstami, no mazāk bīstamā... Nu, pirmām kārtām, es domāju, tas ir pienākums ekspertiem par to daudz runāt. Turklāt runāt nevis savā īpaši sarežģītajā valodā, bet cilvēkiem saprotami. Nav noslēpums, ka tie juristi, kuri vai nu lasa lekcijas, vai ir regulārā kontaktā ar medijiem, to spēj, savukārt daudziem ierēdņiem ir problēmas. Ja man pašam ir jāiet uz kādu interviju vai diskusiju par sarežģītu jautājumu, mēs izspēlējam tādu kā testēšanu. Es nostājos žurnālista lomā, savukārt ministrijas speciālists - Rasnača lomā. Un tad es viņu dzenāju ar saviem jautājumiem tikmēr, kamēr mums izkristalizējas tas, ko pateikt ir būtiski.
Kučinska valdības deklarācijā ir apņemšanās beidzot rast risinājumu piespiedu dalītā īpašuma problēmai. Iespaids ir radies tāds, ka atrisinājumam ir nepieciešama ļoti liela nauda, kuras, protams, nav. Tātad ko jūs darīsiet?
Pirmkārt, mēs jau savu darbu esam izdarījuši un pagājušā gada 2. oktobrī parlamentam esam nodevuši likumprojektu (pareizāk sakot, divus). Otrkārt, tagad ir likumdošanas process parlamentā, kurā ir jāatrisina vairāki būtiski jautājumi. Sāksim ar to, ka šī īpašumu izpirkšana būs brīvprātīga. Prognoze ir, ka piedalīsies apmēram 30% no daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekiem, kurus šī problēma skar. Šajā procesā būs jāatrod kompromiss starp dzīvokļa īpašnieka, zemes īpašnieka, pašvaldības, bankas un valsts iestāžu interesēm. Tas pat nav vēzis, līdaka un gulbis... Ļoti smags ir jautājums, ko darīs tie cilvēki, kuri tiešām nav spējīgi izpirkt to īpašumu. Vairākums dzīvokļu īpašnieku nobalsojuši par izpirkšanu, bet viņiem tiešām nav tādu iespēju. Vēl ļoti svarīgs ir funkcionālo zemes gabalu jautājums. Piemēram, te (zīmē) ir namīpašums, daudzdzīvokļu māja. Un ir funkcionālais zemes gabals, kas namīpašumam ir vajadzīgs - kur mašīnas nolikt, kur bērniem iziet pagalmā utt. Vairāk jau arī nevajag! Bet šobrīd dzīvokļu īpašnieki bieži vien ir spiesti maksāt par zemes īpašumiem, kas ir ārpus šī funkcionālā zemes gabala. Problēma ir tāda, ka pašvaldībām vajadzētu triju gadu laikā šīs funkcionālo zemes gabalu lietas sakārtot (uzmērīt utt.). Ir mājas, kurām viss ir kārtībā, bet netrūkst tādu, kurām nav. Ja funkcionālais zemes gabals ir noteikts, arī tad, ja ir pieņemts lēmums neizpirkt, nomas maksa būs mazāka. Projekts paredz, ka septiņu gadu garumā valsts atbalsts birokrātisko procedūru veikšanai būs 14 miljonu eiro, savukārt tas, cik pašvaldībām izmaksās šo funkcionālo zemes gabalu sakārtošana... nu, tur aprēķinos var parādīties ļoti lieli skaitļi, un te mēs varam nonākt tuvu strupceļam. Būs jāmeklē kompromisi.