Nekādu tālejošu plānu par turpināšanu, tikai pamēģināšanas pēc. Ķiķinājām ļoti, bet, liekas, vairāk par pašu faktu: četri nesmēķētāji vecumā ap 30 un cilvēki bez tieksmes uz opozicionāru dzīvesveidu vai to, ka «dzīvē jāizmēģina viss», nu nobrieduši uz tādu brīvdomīgu gājienu kā zāles smēķēšana. Paši par savu rīcību reizē satraucas un uzjautrinās.
Vieglais reibums un smieklu lēkme beidzās vēl pirms gulētiešanas. Varbūt arī tāpēc, ka nepīpētāji tā īsti nemaz nemāk ievilkt dūmu plaušās...
Šai visai nevainīgajai pieredzei gribot negribot nākas pretstatīt citus stāstus, kas dzirdēti no paziņām. Piemēram, par to, kā tāds pats vienreiz dzīvē uzpīpēts zāles mazumiņš beidzies ar caurumu atmiņā par tovakar notikušo. Tas, pēc šīs epizodes stāstītājas teiktā, bijis ļoti nepatīkami - kā kontroles zaudēšana pār savu dzīvi.
Ar savu vieglās papīpēšanas pieredzi laikam varu teikt, ka zinu, kāpēc pamēģināt kaut ko no narkotikām daudziem jauniešiem (un ne tikai) nešķiet nekas īpašs. Taču tā tikpat labi var būt slidena pārliecība. Tas, līdzīgi kā daudzas lietas, ir koks ar diviem galiem, tikai šim kokam vienā galā ir lielāks risks.
Cilvēks ir radījums, kam visos laikos paticis apreibināties - vai nu tas būtu alkohols, mušmires, ūdenspīpe, zālīte vai tabletes. Taču cik cilvēku, tik arī fizioloģisko reakciju. Kas dažam vienreizējs piedzīvojums, tas citam - atkarības āķis, kas aizķer jau pašā pirmajā pamēģināšanas reizē. Kā zināsi, pie kuriem piederi?