gadā. Latvijā tas bija aizliegts un bija pieejams tikai tiem, kuri saņēma Galvenās literatūras pārvaldes (VDK struktūrvienība) atļauju šo grāmatu lasīt vienīgi ZA Fundamentālās bibliotēkas specfondā. Manās rokās Andreja Johansona grāmata nonāca slepeni 80. gadu sākumā. Tolaik biju Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas darbinieks, un mūsu kolēģiem bija labi kontakti ar cilvēkiem, kuriem bija nelegāla pieeja trimdas grāmatām, arī žurnālam Jaunā Gaita.
Ar 647 lappuses biezo, piesātināto sējumu bija jātiek galā diennakts laikā. Aprijis tekstu, ar rakstāmmašīnu visu nakti klabināju avotu un literatūras sarakstu, pēc iespējas visas vēres. Neslēpšu, ka Andreja Johansona darbs manī ir rosinājis, veidojis īpašas attiecības ar XVIII gadsimtu.
Paveikts no darba brīvajā laikā
Tagad par apgāda Jumava veikumu un tiem aspektiem, kas padara to par svarīgu. Šie aspekti ir: autors Andrejs Johansons, apgāds Daugava, tā vadītāji Juris (Georgs) un Dagnija Šleieri, slavenā Latvijas vēstures sērija, kā arī kultūras vēstures pētniecība, tās apkopojumi monogrāfijās.
Andrejs Johansons (1922-1983). Šī publikācija ir vērienīgākā atgriešanās pie cilvēka, kura veikums ir ievērojams un ar ilglaicīgu nozīmi visas Latvijas kultūras vēstures pētniecībā. Man ir aizdomas, ka patlaban mums nav tik universāla un vienlaikus erudīta kultūras vēsturnieka, kurš vienatnē spētu tikt galā ar veselu gadsimtu un tik neparasti plašās dimensijās.
Andrejs Johansons kultūras aplocē ir iekļāvis izglītību, zinātni, kristīgo baznīcu. Tas ir stāsts par tolaik saskaldīto Latvijas (Kurzemes hercogiste, Krievijas guberņa Vidzeme un Polijas province Latgale) zemi, par latviešiem, vācbaltiem, visu tautību ļaudīm pilsētā un laukos. Fascinē ne tik daudz detaļas (tās spoži ir pētījuši un pēta ne viens vien zinātnieks), bet kopskats, konteksti notikumiem Latvijā un vēl būtiskāk - ārpus tās. Atcerēsimies - tas viss tika paveikts no darba Stokholmas Universitātē brīvajā laikā! Aizvien tā ir rokasgrāmata visiem, kuri interesējas par kultūru XVIII gadsimtā.
Latvijas vēstures diždarbi
Johansona grāmatas izdevums ir skaists žests attiecībā uz trimdas grāmatniecības izcilniekiem - Juri (1917-2005) un Dagniju (1919-1993) Šleieriem. Gribu uzsvērt, ka gandrīz 50 gadu laikā apgāds ir izdevis ļoti daudzas un tikai vērtīgas grāmatas. Esmu pateicīgs liktenim, ka man bija lemts satikt šos abus pašaizliedzīgos tautas atmiņas kopējus. Dagnija, kura dienas un naktis pavadīja, rediģēdama neskaitāmos manuskriptus, ir kļuvusi par leģendu. Šodien var tikai minēt, cik stundu viņa ir veltījusi Kultūras vēsturei.
Latvijas vēstures sērija 11 pamatīgos sējumos (1958-1997) ir pats pamatīgākais ieguldījums šīs tēmas atspoguļošanā. Visi darbi (citi autori Arvīds Švābe, Arnolds Spekke, Edgars Dunsdorfs, Edgars Andersons u. c.) ir eksakti, vērēm bagāti un interesanti uzrakstīti. Raksturīgi, ka gadījumos, ja kaut kādu iemeslu dēļ tika likvidētas trimdas latviešu mājas bibliotēkas, sērijas grāmatas bija pēdējās, no kurām notika šķiršanās.
Vairākās paaudzēs ir sarakstītas un izdotas grāmatas, kuras ir veltītas dažādiem kultūras vēstures jautājumiem. Tā par klasiku ir kļuvusi Teodora Zeiferta Latviešu rakstniecības vēsture (1922), Jēkaba Vītoliņa Mūzikas vēsture (1934), Alekseja Apīņa Latviešu grāmatniecība (1977), Jāņa Siliņa Latvijas mākslas vēsture piecos sējumos (Arī Daugavas apgāds!), un pie šiem diždarbiem man gribētos pieskaitīt arī Jāņa Stradiņa Zinātnes un augstākās izglītības sākotni Latvijā.
Atkārtotais izdevums ir arī papildināts. To bagātina Ojāra Spārīša priekšvārds, manuprāt, ļoti svarīga dēla Pāvila Johansona apcere Andreja Johansona portrets, Jāņa Krēsliņa eseja un Andreja Johansona darbu bibliogrāfija. Autora teksts ir saglabāts pilnībā, savukārt grāmatas apdari ir paveicis mākslinieks Valdis Villerušs - sērijas raksturīgā «superapvāka» vietā ir vāka ilustrācija, kā arī ieliktnis tekstā ar papildu ilustrācijām - fotogrāfijām un attēliem no vairākām krātuvēm. Nebūt neesmu «visa angliskā» atbalstītājs, bet grāmata būtu ieguvusi, ja vāciskais kopsavilkums būtu pārtulkots arī angļu valodā. Zīmīgi, ka grāmatā nav piezīmes par piederību Latvijas vēstures sērijai. Varbūt izdevniecība Jumava varētu sākt citu sēriju - Latvijas kultūras vēsture būtu apkopojama gan par laiku līdz XVIII gadsimtam, gan XIX un XX gadsimtā Latvijā un ārpus tās robežām.
P. S. Atzīšos, ka pirms recenzijas rakstīšanas apzināti nelasīju Ojāra Spārīša priekšvārdu. Kad izlasīju, sapratu, ka manā recenzijā iekļuvušas un aiz tās «kadra» palikušas ļoti līdzīgas atmiņas, atziņas un pat vārdi. Mēs ar Ojāru esam studējuši vienā fakultātē un vienā laikā.