Pie formālajiem pirmām kārtām minams tas, ka 2006.gada vasarā pieņemtais NAP ir izrādījies neiedarbīgs un sevi diskreditējis, tāpēc apšaubāmi ir centieni to lietot par formālo ietvaru valsts attīstībai. Protams, sevi diskreditējusi ir lielākā daļa no jūsmīgajā 2006.gada vasarā kaltajiem plāniem, un tā tas ir visā pasaulē, tomēr Latvijas gadījums ir īpaši nelāgs. Mēs esam krīzes visvairāk skartā Eiropas valsts, un ne jau velti, jo nav bijis ne ticamas stratēģijas, ne gribas un prāta tādu veidot un uzturēt. NAP, labticīgi vērtējot, ir jauks mēģinājums, tomēr bez nopietna seguma, un nopietni nav vērtējams arī tā atdzīvināšanas mēģinājums Ministru kabinetā pagājušās nedēļas beigās. Savukārt, ja to vērtē kaut nedaudz kritiskāk, tad jāpiekrīt žurnālistam Jānim Domburam, ka tas ir «uz nerviem krītošs dokuments», kurā deklarētais sabiedrībai neko nedod.
Attiecīgi arī jaunpieņemtais Stratēģiskās attīstības plāns (SAP) 2010.-2013.gadam kā NAP «viena perioda ieviešanas mehānisms» tīri formāli ir nejēdzīgs, jo NAP 2006.gadā sapņotās rožainās cerības jāpārskata pēc būtības. Kā gan var īstenot to, kā premisas jeb pamata pieņēmumi izrādījušies maldīgi? Sekojot SAP izstrādātāju loģikai, izklausās, ka pirms trīsarpus gadiem nedzīvi dzimušajam NAP atskrējis veselīgs pēcnācējs.
Plānu izstrādātāji to formālajā neloģiskumā pinas arī paši. Tā Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja Vaira Paegle Eiropas Komisijas izstrādātās stratēģijas ES 2020 sakarā saka: «Latvijas valsts attīstības vīzija ir sadrumstalota, jo to nosaka trīs galvenie dokumenti: Nacionālais attīstības plāns, Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija un Lisabonas stratēģija.» Un, spriežot pēc visa, Latvijas gadījums ir vēl bezcerīgāks nekā pasakā par trim zvēriņiem, kas vezumu vilka katrs uz savu pusi. Pasakas variantā ar noteiktu pārspēku vezums vismaz kustētos jelkādā virzienā, bet mums te izskatās, ka dažādas nacionālās programmas ir nevis potenciāli virzītājspēki, bet gan zemē iedzīti mieti, kas valsts vezumu pēc definīcijas nekur pavilkt nevar un arī nav tam domāti. Tā doma drīzāk ir bijusi saglabāt status quo, dažiem oligarhiem un saujiņai šeptmaņu labi apgūtu vidi, kas maļas pati sevī un perspektīvā noved pie NAP definētā atpalicības scenārija ar noslāņojušos, zemu attīstītu sabiedrību bez kādiem nākotnes mērķiem. Tāpēc visi līdzšinējie paredzamās attīstības formulējumi arī ir uz nerviem krītoši, ka tie ir šādi zemē iedzīti mieti, kur piesiet tautu, slaucamo govi. Šīs formas ne var, ne arī ir domātas kādu kaut kur reāli vest un vadīt, jo tām nav satura.
Lūk, un šeit no formālajiem skepses iemesliem mēs nonākam pie būtiskajiem. NAP un SAP saturs diemžēl nav uzskatāms par tiešām saturīgu jeb par to, ko varētu saukt par politiku. Labākajā gadījumā tur šis tas uzskatāms par reakciju uz notiekošo, par refleksiem. Bet tā nav stratēģija, tas nav plāns, tā nav saturīga politika, un daļa no SAP tāpat kā NAP ir vienkārši muldēšana.
Piemēram, ko nozīmē uzstādījums, ka augsto tehnoloģiju nozaru produkcijas īpatsvars eksportā 2013.gadā būs 5,4% salīdzinājumā ar 4,2% 2006.gadā? Un kāpēc ne 5,5%? Vai tiešām Latvijas valdībai ir tik smalki izstrādāts un skrupulozi ievērots augsto tehnoloģiju nozaru stimulēšanas un to izaugsmes prognozēšanas plāns, ka tā spēj prognozēt tajās notiekošo ar procentu desmitdaļas precizitāti? Un vai pašreizējos diezgan haotiskajos izglītības sistēmas apstākļos, kad nav īsti skaidrs, piemēram, cik skolu un naudas līdzekļu vēl nāksies optimizēt, reālas izklausās ar procenta desmitdaļu izteiktās prognozes, ka audzēkņu, kuri apgūst profesionālās izglītības programmas, īpatsvars vidējās izglītības pakāpē 2013.gadā būs 39,1% salīdzinājumā ar 35% 2007.gadā? Liecieties nu mierā, tautieši, un nokratiet sakārtos makaronus no ausīm!
Nepiedodami daudz laika un naudas ir notrallināts, radot bezjēdzīgus tekstus un tabulas. Visticamāk, ka tajā ieguldītie līdzekļi un visas šīs nejēdzības dēļ neiegūtā peļņa būtu segusi bezdarbnieku pabalstus tiem, kas ar to darbojušies. Tur viņiem vieta - tikt atlaistiem birokrātijas, sevišķi politizētās birokrātijas, radikālas reformas ietvaros, lai sameklē kādu īstu darbu, kamēr valsts pārvaldē palikušie izdara secinājumus un pievēršas reālu problēmu ticamiem risinājumiem.
Lai tas notiktu, pirmām kārtām jāmainās tā sauktajai lielajai politikai, tai beidzot jākļūst tiešām politiskai: ar konkrētiem ilgtermiņa mērķiem, ļoti noteiktiem to sasniegšanas instrumentiem un politisko gribu to visu gan likt lietā, gan ticami paskaidrot elektorātam. Pašreizējie reitingi norāda, ka tauta netic esošās politiskās elites spējai mainīties. Vai šai attieksmes premisai rudenī būs loma politisku secinājumu izdarīšanā, vai arī atkal manifestēsies latviešu paradoksālā, pretrunīgu kaislību raustītā daba, rādīs laiks.