Partijas «pragmatiķu» un «reģionāļu» pārstāvja Māra Kučinska izspiešana no TP Saeimas frakcijas vadītāja amata un katastrofāli nepopulārā «partijas biedra numur viens» Gundara Bērziņa piekomandēšana katastrofālajai veselības ministrei Baibai Rozentālei labi parāda šo «kod, kurā pirkstā gribi» situāciju: vecbiedru kodols saliedējas, lai «sistos par savām interesēm», taču ar to spiež prātīgākos partijas biedrus un «pagastvečus», kuri pēc TP totālās izgāšanās pašvaldību vēlēšanās Rīgā paliek tās pēdējais nopietnais resurss, pasteigties ar izvēli - vai nu atbalstīt šīs tēva dibinātāja Andra Šķēles komandas intereses un zaudēt vēlētājus, vai nu laikus pamest nogrimšanai nolemto kuģi.
Pirmais, kurš pametīs kuģi, līdzko tam beigsies degviela, būs pats Šķēle, kura «bizness» ir valsts vara un kuram tās saglabāšana ir nesalīdzināmi svarīgāka par šīs varas rīku - savu partiju. (Tās nogremdēšanu pats var pat pasteidzināt, izlīzdams no mašīntelpas atpakaļ uz komandtiltiņa, lai pavēlētu izšaut pēdējo zalvi.) Pašlaik notiek politisko spēku pārgrupēšanās pirms Saeimas vēlēšanām, bet topošajā ainavā TP vairs īsti nav vietas ne tikai muižai, bet pat būdiņai precīzi iemērāmā zemes pleķītī.
Veidojas četri itin skaidri atšķirami politiskie lauki: «godīgie latvieši» jeb Jaunais laiks un Pilsoniskā savienība; novije latiši (tulkojumā - «jaunie latvieši» - pazūd termina pikantā jēga) jeb «tandēms Šlesakovs» - Saskaņas centrs un LPP/LC; «pāķi» jeb konformistisko visēdāju Zaļo un Zemnieku savienība ar potenciāliem dekoratīvu «nacionālistu» piekarekļiem; «lielais tēvijas karš» jeb cietie ždanokieši, salīdzinoši maza, taču stabila vienība.
TP kā patstāvīgs politisks spēks nav vajadzīga nevienam no šiem virzieniem un var cerēt piekabināties vienīgi vai nu «pāķiem», kuriem «trekno gadu» zaudētāji būtu tikai balasts un, kamēr Lembergs uz brīvām kājām, pat Šķēles naudu nevajag, vai nu «Šlesakovam», kura paspārnē iederētos labāk, ja arī zaudētu pēdējās «latviskuma» pazīmes.
Šlesers acīmredzot izlems pirms vēlēšanām pamest divdomīgo Rīgas mēra vietnieka sēdekli un posīsies uz nākamo - valdības vadītāja krēslu - apvienotā savas un Ušakova partijas saraksta priekšgalā ar saukli: «Nils Rīgā, Ainārs Latvijā!» Šim ciniskajam projektam TP ciniskie kalkulētāji nevar kaitēt, Šķēles nauda un «savējo» tīkls ne tik.
TP uzņemto virzienu uz vietu SC piekabē simptomātiski rāda gan bijušās premjerministra Kalvīša padomnieces Ilzes Stobovas iekārtošana par Rīgas mēra biroja vadītāju, gan - vēl daiļrunīgāk - Šķēles īpašo uzdevumu ierēdņa Raimonda Lagzdiņa tapšana par Ušakova padomnieku. Lagzdiņam bija galvenā izpildītāja loma TP galu galā pašai liktenīgajā valsts drošības sistēmas graušanas epopejā, ko Vaira Vīķe-Freiberga bija spiesta apturēt ar referenduma ierosināšanu, un viņa vieta tagad pie Ušakova auss ir vairāk nekā simptomātiska.
Taču vieta Saeimā TP būtu sev jāizcīna pašai, un tas «trekno gadu» politikas galvenajiem vaininiekiem var izrādīties nepaveicams uzdevums, ko dunča rādīšana Dombrovska valdībai var vēl sarežģīt.
Turklāt nevajadzētu pārāk augstu vērtēt TP vecbiedru stratēģiskās domāšanas spējas. (Piemēram, piedēvēt tiem spēju mobilizēt Madonnu, lai viņa otrdien uzstājas Tallinā un aizvilina premjerministru Dombrovski un prezidentu Zatleru, kamēr TP Rīgā izcīna valdībā kauju par «oranžo» bastionu - Valsts ieņēmumu dienestu.) TP vecbiedru pēdējo gadu pareģojumi nekad nav piepildījušies, viņu meistarotās shēmas vienmēr ir izgāzušās, bet valsts ekonomiskā situācija viņiem sniedz vēl plašākas un grūtāk paredzamas iespējas iekrist bedrēs un pašu izliktās lamatās. (Protams, TP nevar skaidri un gaiši pateikt, kādas tad ir tās «intereses», par kurām partija nu tik «sitīsies» pret JL, neriskējot, ka savu ikdienas interešu sloga nomāktā sabiedrība oranžos sitējus uz līdzenas vietas nozilina ja ne burtiski, tad vismaz politiski.)
Arī TP pēdējā laika manevri atstāj iespaidu, ka tā ir neapmierinātības ar sevi izraisīta reaģēšana uz apdraudējuma sajūtu, nevis rūpīgi pārdomāts plāns. Mētāšanās starp neparakstīšanos zem valdības vienošanās ar SVF, kas būtu padarījusi TP par idiotisku pašnāvnieci, un piekrišanu parakstīt, kas padarīja to par vienkārši muļķi, ir pavisam nesens piemērs. Bezcerīgās Rozentāles iestumšanu par veselības ministri varētu uzskatīt par valdības uzspridzināšanas plāna daļu, taču tad nav saprotams, kāpēc Bērziņu mobilizē spridzināšanai mēnesi vēlāk, kad Rozentāle jau ir uzspridzinājusi pati sevi kā TP «darītāju». Bet pašreizējā «veco kadru» mobilizēšanās ir acīmredzama reakcija uz apdraudējumu ļoti specifiskām viņu «interesēm» - valdības mēģinājumu reorganizēt VID. Pat ārlietu ministru Māri Riekstiņu partija atsauca no atvaļinājuma, lai otrdien valdības sēdē palīdz «sisties» par šīm mafiozi smakojošajām «interesēm».
TP īpašnieki ģenētiski nespēj izmantot vienīgo atlikušo iespēju saglabāties politikā - godīgi uzņemties atbildību par valsts novešanu līdz bankrota robežai un apņemties godīgi izdarīt kopā ar šo valdību visu nepieciešamo, lai krīzi pārvarētu. Tie tikai turpinās sev dabiski melot un shēmot. Taču TP diemžēl atlicis viens potenciāli graujošs resurss - vai nu apzināti un mērķtiecīgi, vai nu tikai aiz tuvredzīga merkantilisma un nolemtības sajūtas - grimstot paraut sev līdzi ne tikai šo valdību, bet īpaši drūmā scenārijā arī Latvijas valsti.