Jūs vēl piedzīvosiet to laiku, kad jaunajai paaudzei padomju gadi šķitīs kaut kas romantisks, pēc kā atkal tiekties, un viss ļaunais, ko esam piedzīvojuši, šķitīs neticams, - pirms pārdesmit gadiem brīdināja vecāki ļaudis. Par laimi, līdz šim padomijas apjūsmošana nav izvērtusies par jaunatnes kulta lietu. Kaut tūlīt pēc neatkarības dzimušie bērni nu jau augstskolu beidzēju vecumā un centieni ietekmēt viņu attieksmi bijuši vērojami ik pa laikam.
Lai gan Latvijā ir ļoti stingra kārtība, saskaņā ar kuru mācību procesā izmantojami tikai licencēti mācību līdzekļi un papildu materiālu lietošana saskaņojama metodiskajās komisijās, skaidrs, ka neviens nevar izkontrolēt, no kādas literatūras ietekmējas paši skolotāji. Un nav iespējams arī aizliegt grāmatu izdošanu, kuru saturs nerada tiešu apdraudējumu valstij, kā arī to sūtīšanu bibliotēkām un mācību iestādēm. Pēc principa «dāvinātam zirgam zobos neskatās» tās visdrīzāk netiek izmestas, bet, pat noliktas vistālākajos plauktos, agri vai vēlu sagaida kāda interesenta uzmanību. Ar to rēķinās un aktīvi izmanto kaimiņvalsts propagandas tiražētāji.
Aptuveni pirms gada plašu ažiotāžu raisīja gadījums, kad Rīgas 10. vidusskolā skolēniem kā papildu izziņas līdzekli deva Krievijā izdotu grāmatu Ievads politoloģijā, kas daudzus jautājumus aplūko caur padomju ideoloģijas prizmu.
Nupat izglītības un zinātnes ministre asi iestājusies pret Jelgavas krievu kultūras biedrības Veče sagatavoto okupāciju attaisnojošo mācību materiālu nosūtīšanu vairākām skolām. Iespējams, šajā gadījumā runa ir par tām pašām grāmatām, kas medijos bija pieminētas jau iepriekš saistībā ar Krievijas atbalstu šāda tipa izdevumiem.
Ja ir alternatīvi izziņas avoti, nav problēma, ja kāds izdod grāmatas arī ar citādu skatījumu uz vēstures notikumiem. Svarīgi, lai būtu viegli saprotams, kādā kontekstā tās uztveramas un līdz ar to - kāda tām ticamība. Piemēram, ja politoloģijas mācību grāmata izdota Krievijā, vismaz pedagogiem uzreiz ir skaidrs, kādā mērcē tas ēdiens būs pasniegts. Šādi teksti gan nebūtu lietojami kā vēstures notikumu izziņas avots, taču lieliski var noderēt, lai tos pētītu kā propagandas paraugu. Protams, ja ir priekšzināšanas par reālajiem vēstures notikumiem.
Taču gadījumā, kad skolotāja rokās nonāk izdevums, kas tapis Latvijā, turklāt definēts kā metodiskais materiāls kādas vielas apgūšanai, situācija ir sarežģītāka. Te sastopamies ar tādu kā Trojas zirga metodi. Ir labi, ja skolotājs atbilstoši noteiktajai kārtībai pārliecinās, vai mācību līdzeklis ir atzīts par izmantojamu. Bet tiklab var arī «noslinkot», īpaši, ja tā saturs daudzmaz sakrīt ar paša pedagoga skatījumu.
Cīņā pret šādu propagandu skolās ir tikai divi ceļi: pirmkārt, sist trauksmes zvanus par katru gadījumu un, otrkārt, valstij ir jānodrošina kvalitatīvi un objektīvi mācību līdzekļi. Īpaši skolām ar krievu mācību valodu.