Apgādā Mansards izdotā grāmata Elefantību meistars nu atdod pienācīgo godu mākslinieka devumam latviešu kultūrā. Izdevums ir meitas, žurnālistes Ilzes Būmanes-Grasmanes veltījums Laimdonim Grasmanim 100. dzimšanas dienā, kas tika atzīmēta 12. maijā.
Brīvdomības zīmogs
Dzimis Krievijā, pēc Pirmā pasaules kara ar ģimeni atgriezies Liepājā, Grasmanis mākslinieka gaitas sāka Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā, bet pirmo praktisko pieredzi scenogrāfijā guva Liepājas operas teātrī. Vēlāk mākslinieks pārcēlās uz Rīgu, kur iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā, bet par viņa divām nozīmīgākajām darbavietām uzskatāms Akadēmiskais drāmas teātris (tagad - Latvijas Nacionālais teātris) un Rīgas kinostudija. L. Grasmanis piedalījies tādu ikvienam zināmu un vēl arvien mīlētu latviešu filmu kā, piemēram, Atbalss (Aija), Zvejnieka dēls, Šķēps un roze, Kapteiņa Enriko pulkstenis, Pie bagātās kundzes, Vella kalpi u. c. tapšanā.
Grāmatas autore, Laimdoņa Grasmaņa meita, žurnāliste Ilze Būmane-Grasmane saka: «Būdams teātra un kino scenogrāfs, tēvs gan izrādēm, gan kinofilmām uzspieda spēcīgu, brīvdomīgu glezniecības zīmogu. Savukārt darbs teātrī un kinostudijā deva ražīgas ieceres glezniecībai.»
Ar Liepāju un tajā dzīvojošo ģimeni saistās kāda īpaša leģenda mākslinieka biogrāfijā, ko Grasmaņa meita aprakstījusi gan mākslinieka 80 gadu jubilejai veltītajā grāmatā Dzīve, gan skārusi arī jauniznākušajā grāmatā Elefantību meistars.
Mākslinieks visu mūžu meklējis savas patiesās dzimtas saknes, jo bijis iemesls domāt, ka vismaz viens no vecākiem, kā jau tas kara laikā mēdz notikt, bijis audžuvecāks, tomēr dzīves laikā, ja arī izdevās atrast kādu pavedienu, ģimenei viņš to nepaguva izstāstīt. Toties mākslinieka meita Ilze Būmane-Grasmane gluži nejauši pirms pāris gadiem Liepājā atradusi gan radus, gan mākslinieka ģimenes dokumentus, kas ļauj dzimtas leģendu pašķetināt nedaudz tālāk.
Zīmīgi, ka pēdējā mūža gadā dzimtas mājās Liepājā L. Grasmanis uzmeklējis skolas gadu fotogrāfijas, jo īpaša vieta mākslinieka vērtību skalā piederēja Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolai. Viņš uzskatīja, ka tā ielikusi stiprus pamatus turpmākajam ceļam mākslā.
Nepieļāva samocītību
Savukārt E. Smiļģa Teātra muzejā līdz 10. septembrim skatāma Laimdoņa Grasmaņa darbu izstāde, īpašu uzmanību veltot līdz šim mazāk redzētajiem teātra un kino scenogrāfijas darbiem. Eksponēti scenāriju eksemplāri ar mākslinieka piezīmēm, tērpu un dekorāciju skices gan Rīgas kinostudijas filmām, gan Akadēmiskā drāmas teātra izrādēm - to skaitā V. Šekspīra Otello, R. Blaumaņa Ugunī, A. Upīša Zaļā zeme, N. Gogoļa Revidents, A. Čehova Ķiršu dārzs un citiem teātra iestudējumiem.
Apskatāma pagājušā gadsimta vidus slavenāko aktieru un režisoru portretu galerija - Kārlis Sebris, Elza Radziņa, Anta Klints, Jānis Osis, Ēvalds Valters, Eduards Pāvuls, Leons Krivāns, Pēteris Pētersons jeb Runcis, Jānis Streičs u. c. «Kad viņš strādāja, es iekūlos Skolas ielā, Laimdonis teica: tu dari, ko gribi, es mālēšu. Kā viņš mālēja portretus, varēja tikai apbrīnot, cik virtuozi viņš pārvaldīja šo žanru. Varbūt būtu bijis lielisks figurālists, bet viņa figurālismam pietika ar portretiem. Kaut vai Džimis ar Bundžu - izcils darbs!» grāmatā atceras gleznotājs un scenogrāfs Dailis Rožlapa.
Izstādē E. Smiļģa Teātra muzejā eksponētas arī Laimdoņa Grasmaņa ainavas - ūdeņi, lauku un pilsētas skati ar raksturīgo saules motīvu. «Laimdonis mīlēja brīvību un atraisītību arī savos audeklos, nepieļāva tajos samocītību vai kaut mazāko miņu par labošanu, piestrādāšanu un citām grūtībām,» atceras kinorežisors Jānis Streičs.