LNT sižeta autors lietišķi ziņo, ka izrādē ar izkārnījumiem «tiek apmētāts viss apkārtējais, arī glezna», kurā attēlots Jēzus vaigs. Seko fragments no deputātes Vilijas Aleknaites-Abramikienes uzrunas: «Bērni atnāca ar mugursomām, kurās bija mēsli, un tie bērni, neko nesaprotot, uz Jēzus portretu met izkārnījumus. Tā ir kultūras pedofilija.»
Izrādi esmu redzējusi divas reizes, un man ir skaidrs, ka ne žurnālists, ne deputāte, ne Anna tajā nav bijuši. Izrāde nav pretīga, ja vien par pretīgu mēs neuzskatām pašu dzīvi, paši savu miesu un būtību. Bet varbūt es maldos, varbūt viņi visi izrādi ir noskatījušies un ir redzējuši tieši to, par ko runā. Jo ar Kasteluči izrādēm ir tā, ka mēs bieži vien uz skatuves ieraugām to, kā tur patiesībā nav. Nu, piemēram, arī es, tāpat kā daudzi citi, skaidri redzu, ka Antonello da Mesīnas gleznotā Kristus sejas izteiksme nepārtraukti un nepārprotami mainās. Kādam britu kritiķim liekas, ka zālē smird pēc izkārnījumiem, bet pati izrāde - garlaiko. Grandiozajā fināla ainā vienam šķiet, ka no Jēzus acīm līst tumšas un biezas asinis, citam tās atgādina kristāldzidras asaras, vēl citam - zeltu, sviedrus vai mēslus. Uzrakstā, kas parādās skatuves dibenplānā, es izlasu «Tu neesi mans gans», bet blakussēdētājs - «Tu esi mans gans». Pats Kasteluči saka, ka patiesība ir daudz vienkāršāka un daudz baisāka - mēs ieskatāmies paši sevī. Viņa teātrī kā spogulī lūkojas mūsu dzīves tumšā, apslēptā puse.
Viļņā saistībā ar draudiem uzspridzināt teātri izrādi apsargā četros līmeņos - uz ielas dežurē policija, līdz ar biļešu kontroli tiek izkratītas somas un kabatas, stāvgrūdām piebāzto zāli uzrauga apsargi, vēl viens nolikts tieši blakus Kasteluči. Kamēr uz skatuves bariņš bērnu «neko nesaprotot» izpilda režisora norādījumus mest spēļu granātas Kristus virzienā, pie teātra vairākas stundas, neko nesaprotot, stāv citi bērni ar plakātu «Kasteluči - sātanists!». Parīzē skatītājus apmētāja visādiem mēsliem, bet grupa katoļu jauniešu apturēja izrādi, bloķējot darbību uz skatuves. Dažādi protesti jau divus gadus pavada izrādi ceļā pie skatītājiem. Lielākā daļa protestētāju izrādi tiešām nav redzējuši.
Nevaru pārstāt domāt par to, kāpēc šie ļaudis, kurus tik viegli var ievainot neredzēta teātra izrāde, ir tik pazemīgi imūni pret notikumiem pašā baznīcas institūcijā, kas met tumšu ēnu pār Dieva Dēla vaigu. Paradoksālā kārtā - pienācis tāds dīvains laiks, kad mākslas darbs, kura centrā ir piedošana, samierināšanās, arī ticības zaudēšanas traģēdija, kura kulminācija ir pie kailā tēva stāva ceļos nokritis, mīlestībā, sāpēs un bezspēcībā sastindzis dēls, aizskar ticīgo jūtas visā Eiropā.